Get Adobe Flash player
Sākums Erasmus+ Mākslu virkne ved uz Itāliju

postheadericon Mākslu virkne ved uz Itāliju

Laikā no 4. līdz 12. novembrim 8 Kokneses vidusskolas audzēkņi kopā ar 2 skolotājām, projekta koordinatorēm, bija Itālijā, lai piedalītos ERASMUS+ projekta „TEACH” („Eiropas mākslu virkne”) sanāksmē.

Ceļojums bija ar piedzīvojumiem, jo, kad plkst. 4:00 bija jābrauc, izrādījās, ka viens no braucējiem nav dzirdējis modinātāju. Labi, ka izdevās viņu uzmodināt un ka soma bija laikus sakravāta! Pēc tam, tuvojoties Rīgai, ļoti strauji sāka snigt. Tāpēc jāsaka paldies pagasta mikroautobusa šoferim Edvīnam Krišānam, ka laikā nokļuvām lidostā. Lidot gan tik drīz netikām, jo vajadzēja sagaidīt, kamēr no lidmašīnas spārniem ar karsta ūdens strūklu atkausē apledojumu.

Atpakaļ vajadzēja lidot caur Berlīni, jo tā bija daudz lētāk. Taču audzēkņi bija priecīgi par visu pieredzēto un piedzīvoto, kā arī gandarīti par paveikto.

Tālāk skolēnu stāstījums par redzēto, piedzīvoto, paveikto.

Roma

Apmaiņas programmā ERASMUS + jau esmu otro gadu, pirms tam biju braucienā uz Amsterdamu, bet, uzzinot par braucienu uz slaveno, mītiem apvīto un vēstures bagāto pilsētu Romu Itālijā, biju patiesi laimīgs par šādu iespēju.

Lielā sniega un putināšanas dēļ ar 40 minūšu nokavēšanos izlidojām no Rīgas un lidojām kādas 3 nepilnas stundas.

Biju patīkami pārsteigts, kad iznākot no Romas lidostas, varēja droši vilkt jaku nost, jo spīdēja spoža saule un bija apmēram plus 20grādu, kas likās gandrīz vai karsti salīdzinājumā ar neseno izjusto Latvijas laiku.

Itālijā biju pirmo reizi, un jau pirmajā brīdī man tā no sirds iepatikās ar savu silto laiku, augstajiem kalniem un seno vēsturi, kas atradās turpat blakus.

Braucot no lidostas uz Romu, mani jau bija pārņēmis pozitīvs pārsteigums par skatiem, kādus pirms tam nevarēju pat iztēloties. Tik daudz akmens ēku ar skaistām arkām, lieliem balstiem un izgreznotām sienām, kuras celtas vairāk nekā pirms 2000 gadu!

Iebraukuši Romā, mēs devāmies uz viesnīcu, un tad sekoja gandrīz divu dienu gara, bet tik un tā pārāk īsa ekskursija pa pilsētu, jo tiešām - lai izpētītu visu smalki un uzzinātu par katru vietu Romā, ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks, bet man prieks par to pašu pavadīto laiku, par katru mirkli, ko varējām veltīt pilsētas apskatei.

Viena no pirmajām vietām, ko apskatījām, bija Vatikāns, kas pārsteidza ar savu milzīgumu, plašumu un greznību, kas pat nav vārdiem aprakstāma, jo pārņēma sajūta, ka esi citā pasaulē. Uzkāpjot augšā Vatikāna Sv Pētera Bazilikas tornī, varēja pārredzēt visu Romu, kas likās prātam neaptverami skaists skats.

Tālāk devāmies apskatīt ievērojamākās strūklakas un citas ēkas, kā Panteonu un slaveno Trevi strūklaku, kurā pār plecu metām arī monētas uz atkalatgriešanos.

Pēc garas dienas Romā uz vakarpusi mēs devāmies uz slaveno Trasteveres kvartālu, kur picērijā ”Popi Popi” no bagātīgās ēdienkartes izvēlējāmies 6 dažādas garšīgas itāļu picas, nobaudījām tās un tad, jau piekusuši, gājām tālāk uz viesnīcu, lai otrā rītā turpinātu ekskursiju un apskatītu slaveno Romas Kolizeju.

No rīta pēc īsas brokastu pauzītes turpinājām apskatīt Romu, un siltais laiks mūs atkal lutināja. Jāpiezīmē, ka, ejot pa Romas ielām, varēja redzēt visdažnedažādākos suvenīru veikalus un ielu tirgotājus, kas visu ko pārdod Pa ceļam es ieraudzīju arī suvenīru veikalu, kur atradu šo to, ko atvest uz Latviju.

Pēc pusdienlaika mēs arī bijām klāt vietā, ko es visvairāk apbrīnoju ne tikai tās izmēra dēļ, bet arī visas sarežģītās tehnikas un celtniecības metožu, kā arī vēsturiski pasaulslavenās vietas dēļ. Un tas bija nekas cits kā Romas Kolizejs, kas, no ārpuses ieraugot vien, liek to apbrīnot un liek domāt, kā kaut ko tādu vispār bija iespējams uzcelt pirms 2000 gadiem. Bija lieliski uzzināt par to vēsturiskas lietas, ko iepriekš vēl nezināju piemēram, kā to, ka iekšā zem arēnas ir bijis zoodārzs un ka bija pat tādas tehnoloģijas, ka Kolizejā varēja sapildīt ūdeni un rīkot kuģu kaujas, uz kurām nāca skatītāji un maksāja, nemaz nerunājot par visiem zināmajām gladiatoru cīņām.

Apbrīnojuši Romu un tās skaistumu, vēlāk mēs gājām pēc mantām, lai varētu doties satikt savus viesuzņēmējus. Bet Roma un Itālija man pēc šīs pieredzes vienmēr paliks sirdī kā vieta, kurā es vēl noteikti vēlos atgriezties!

Jānis Ķīlis, 12. klases skolnieks

Alatri

Piektajā novembrī mēs ieradāmies brīnišķīgā vietā ar nosaukumu – Alatri. Tā ir neliela, taču neizsakāmi skaista pilsētiņa Itālijas centrālajā daļā.

Kad no 15 km attālās dzelzceļa stacijas devāmies uz šo vietu, ārā jau bija satumsis un neko nevarēja skaidri saskatīt, taču, braucot savas viesuzņēmējas Frančeskas mašīnā, es tālumā ievēroju lielu izgaismotu augstieni. Es pajautāju Frančeskai, kas tas ir, un viņa atbildēja: “Ou, that is Alatri”. Tad es sapratu, ka šī vieta būs lieliska!

Nākamajā dienā, svētdienā, devāmies ekskursijā uz Pompeju un Neapoli, taču jau pirmdien mums tika dota iespēja tuvāk iepazīt arī pilsētiņu, kurā apmetāmies! Vietējie itāļu jaunieši bija sagatavojuši īsu pārstāstu par, viņuprāt, ievērojamākajiem Alatri apskates objektiem un vietām. Kad visi bijām sadalījušies pa savām “nedēļas darba grupām”, mēs varējām doties pastaigā!

Ekskursija bija izdevusies! Izpētījām šaurās ieliņas, augstos kalnus, klusos Alatri nostūrus un Itālijai tik ļoti raksturīgos vīteņaugus, kuri stiepās teju vai pār visu ēkas sienu. Skaisti! Mēs ne tikai baudījām vienreizīgus skatus un ainavas, bet arī iepazinām Alatri un Itālijas kultūru, kas, manuprāt, ir viens no lielākajiem ieguvumiem šajā projektā.

Alatri ļoti atšķīrās no Romas, tā bija mierīgāka un, manuprāt, pievilcīgāka skaisto kalnu dēļ. Bet varbūt to pievilcīgāku padarīja cilvēki blakus.

Alatri iedzīvotāji, bija ļoti atvērti un komunikabli, īpaši jaunieši. Arī viesuzņēmēju ģimenes bija ļoti draudzīgas un jaukas, kam noteikti var piekrist visi projekta dalībnieki!

Agita Blaua, 12. klases skolniece

 

Pompeja

Klāt pirmā projekta diena, kad mēs, visi projektā iesaistītie, dodamies apmēram 2 stundu ilgajā braucienā uz Pompeju, pazudušo pilsētu, kas 79. gada 24. augustā tika pazudināta vairāk nekā uz 1500 gadiem, bet atklāta no jauna 1599. gadā. Mazliet vēlāk plašākus atklājumus sāka veikt Sicīlijas karalis Kārlis Burbons un viņa inženieris Alkuberre. Šī pilsēta vulkāna izvirduma laikā bija apbērta ar neiedomājamu daudzumu pelnu un lavas, kas nāca no 8 kilometru attālumā esošā Vezuva. Tā izdalītie tvaiki un pelni nogalināja apmēram 2000 cilvēku. Slānis, ko arheologiem nācās noņemt, bija vidēji 6 metrus biezs, tieši tādēļ pilsētā viss bija saglabājies ļoti labi.

Šādus un vēl citus interesantus faktus par Pompeju mums stāstīja gids, kas mūsu grupai vadīja 2 stundu ilgu ekskursiju pa šo pilsētu, un stāstījums man lika aizdomāties, kā tas bija - tajā laikā dzīvot. Ir grūti aptvert Pompejas iespaidīgo senumu. Ir grūti aprakstīt sajūtas, ko izraisa atrašanās šajā pilsētā, par kuru mēs lasām vēstures grāmatās.

Kopumā projekta nedēļa man raisa neaizmirstamas sajūtas un iespaidus par dzīvi un cilvēkiem Itālijā. Būtu gatavs tur atgriezties!

Tomass Miglāns, 11. klases skolnieks

Neapole un Sperlonga

Projekta nedēļā bija vairāki izbraucieni, viens no tiem - uz Neapoli, kam veltījām nepilnas divas stundas atceļā no Pompejas.

Neapole apbūra ar savu skaisto arhitektūru un skaistajiem dabas skatiem. Neapolē ir saglabājušās daudzas iespaidīgas celtnes jau no pilsētas pirmsākumiem.

Neapolē mums bija brīvais laiks, katrs to varēja pavadīt pēc saviem ieskatiem. Brīvo laiku mēs pavadījām, staigājot gar jūras krastu un aplūkojot celtnes.

Sajūsmināja skati no jūras krasta, kur tālumā varēja vērot vulkānu Vezuvu. Vulkāns pārsteidza ar savu lielumu.

Jūrā ūdens bija ļoti silts, tikai žēl, ka nevienam nebija līdzi peldkostīma, jo lielie viļņi nebūtu šķērslis latviešiem.

Mēs devāmies arī uz Sperlongu, kas ir piekrastes pilsēta un atrodas starp Romu un Neapoli.

No itāļu skolēniem bijām dzirdējuši, ka piejūras pilsētiņa ir ļoti pazīstama ar savu skaisto pludmali, un viņiem bija taisnība: kad nonācām līdz pludmalei, skats bija apbrīnojams! Ūdens bija tik dzidrs, gaiši zils! Likās, ka esam paradīzē! Apkārt vieni kalni, palmas un pilns ar jaukām, interesantām viesnīcām.

Sperlongā mēs arī nobaudījām itāļu garšīgo saldējumu.

Tur varēja izvēlēties ļoti dažādus saldējumus, saskaitīju vairāk nekā 30 šķirnes.

Šis bija lielisks brauciens, pilns ar dažādām emocijām!

Līga Ancāne, 12. klases skolniece

Berlīne

Pienāca projekta pēdējā diena, un no saulainās, siltās Itālijas bija jāatvadās. Mūsu ceļš tālāk veda uz Vāciju. Lidojām uz Berlīni. Berlīne mūs sagaidīja ar pārsteidzošu aukstumu, salīdzinot ar Romu, kur bija +18°C. Visu pēcpusdienu veltījām Berlīnes apskatei. Mums, dažiem no grupas, bija palaimējies mēneša laikā Berlīnē pabūt otro reizi.

Apskatījām vienu no pazīstamākajiem Berlīnes un visas Vācijas simboliem – Brandenburgas vārtus. Izgaismoti tie izskatās fantastiski. Netālu no vārtiem atrodas Reihstāga ēka; arī to apskatījām, šoreiz gan tikai no ārpuses, jo bija jau vakars.

Devāmies arī uz Potsdamas laukumu, kas ir Berlīnes modernākā pilsētas daļa un kur ir daudz kafejnīcu, restorānu, veikalu un ļoti interesanta arhitektūra. Taču diemžēl policija laukumu bija norobežojusi drošības apsvērumu dēļ, kā policists pastāstīja: kafejnīcā tika atrasta atstāta mugursoma un bija jāpārbauda, vai tā nav sprādzienbīstama. Tā kā policists apgalvoja, ka laukums varētu būt slēgts varbūt pat 2 stundas, gājām prom.

Vēl viens apskates objekts bija Aleksandra laukums – Berlīnes centrālais laukums, kur daudz ļaužu un notiek dažādi pasākumi. Tur paēdām, apskatījām veikalus un, protams, iepirkāmies – cepures un šalles, jo no vasaras bijām nonākuši realitātē – ziemā.

Diena noslēdzās viesnīcā. Bijām noguruši un nosaluši, centāmies atpūsties, lai sestdienas rītā lidotu uz mājām.

Šīs projekta dienas, ko pavadījām Itālijā, bija iespaidiem bagātas. Redzējām, iepazinām senās Romas kultūras bagātības, sadraudzējāmies ar citu zemju jauniešiem. Noteikti pēc kāda laika vēlētos tur atgriezties.

Beāte Beatrise Brūvere, 10. klases skolniece

Dzīvošana viesģimenēs

Projekta nedēļas laikā vienmēr visi dalībnieki no 6 valstīm dzīvo viesģimenēs.

Tas ir lielisks veids, kā iepazīt cilvēkus, iegūt draugus un uzzināt jaunas lietas par kultūru un ikdienas dzīvi citās valstīs.

Varu droši apgalvot, ka mums visiem ļoti patika dzīve viesģimenēs, jo mūsu uzņēmēji bija ļoti draudzīgi un atsaucīgi. Es pati dzīvoju ģimenē, kurā aug divi bērni – Rikardo un Ilenia. Pārliecinājos, ka brāļu un māsu attiecības daudz neatšķiras no latviešu ģimenēs esošām. Vecāki uzņēmās rūpes par mani – vienmēr pārliecinājās, lai esmu paēdusi un jūtos labi; zināju, ka, ja man ir kādas problēmas, pavisam noteikti varu griezties pie viņiem pēc palīdzības.

Dita Šteinfelde, 12. klases skolniece

Rudens motīvi audeklos

Uzdotais darbs jeb galvenais šī projekta uzdevums bija vienreizējs! Tā laikā varēja vieglāk iepazīties un sadarboties ar skolēniem no citu valstu skolām (Nīderlandes, Somijas, Vācijas, Spānijas, Itālijas), jo darbs notika internacionālās komandās.

Visi skolēni tika sadalīti grupās, kurās bija pa vienam skolēnam no katras valsts, tikai mājinieku bija vairāk. Tāds komandas sastāvs padarīja visu norisi īpaši interesantu, kā arī šāda internacionāla darbošanās bija ļoti noderīga angļu valodas pilnveidošanai, jo sarunas notika angļu valodā. Aizraujoši arī bija kaut ko tādu sākt veidot un īstenot kopā ar tikko iepazītiem citu valstu skolēniem.

Sākumā, protams, 10 – 11 nepazīstamiem cilvēkiem nebija vienkārši saprasties, sadarboties, vienoties un darbu iesākt. Tomēr gala rezultātā visas grupas nonāca pie izcilām rudenīgām idejām. Katras grupas ideja tika pārnesta uz lielā auduma (4m x 1.5m). Pēc skiču pārnešanas uz auduma sākās interesantākā daļa - krāsošana ar akrila krāsām.

Grupā katram dalībniekam tika iedalīta vieta, kuru īstenot mākslas jomā. Protams, apmainoties ar dialogiem un idejām, samainījās arī vietām. Lai darbs tiktu izpildīts pēc iespējas labāk, tas bija jāveic kopīgi!

Kad darbi ar tik dažādajām rudens tēmām (helovīni, rudens ainavas, fantāzijas tēli u.c.) bija pabeigti, tos vajadzēja izžāvēt. Tikai pēc tam tos varēja izkarināt pie skolas fasādes sienas 2.-5. stāva augstumā.

Šo improvizēto izstādes atklāšanu gaidīja daudzi; viss laukums bija pilns ar cilvēkiem. Protams, pārsvarā bija skolēni, bet netrūka arī cienījama vecuma vīru, kuri varbūt savā jaunībā vēl bija piedzīvojuši ieražu svētkos dekorēt namu ārsienas ar liela izmēra audekliem. Nu ar savu projekta darbu mēs šo tradīciju aktualizējām. Katra darba parādīšanās tika sagaidīta ar aplausiem un ovācijām. Visi dalībnieki bija priecīgi par paveikto, sadarbošanos un iepazīšanos.

Renārs Lutinskis, 12. klases skolnieks

Kā mēs gleznojām

Projekta sanāksmē, protams, galvenais nav atpūta, bet gan darbs, kas nedēļas laikā jāpaveic.

Kā jau ierasts, arī šoreiz visi skolēni tika sadalīti grupās, un katrā grupā bija pa 1 cilvēkam no Latvijas, Vācijas, Holandes, Spānijas un Somijas un 5 vai 6 itāļi.

Šoreiz no Eiropas mākslu virknes itāļi bija izvēlējušies tēmu „Rudens motīvi mākslā”. Katrai skolai bija dots mājasdarbs - parādīt savas zemes rudeni, rudens motīvus pašu veidotās fotogrāfijās vai zīmējumos.

(Tieši tāpēc mēs skolā bijām izsludinājuši zīmējumu konkursu un pat veidojām lielus kolektīvus gleznojumus ar rudens motīviem. Jāteic, ka skolas konkursā neatkarīga žūrija par labākajiem atzina projekta dalībnieku darbus, jo varbūt viņi, zinot, par gaidāmo sanāksmi un tajā paredzēto darbu, pret mājas uzdevumu un reizē arī pret konkursu izturējās atbildīgāk.)

Kad noskatījāmies visu projekta dalībskolu prezentācijas par rudens tēmu, bijām pat pārsteigti par ideju košumu un daudzveidību.

Pēc tam grupās bija jāizvēlas viens vai vairāki foto vai zīmējums par pamatu visas nedēļas darbam. Tad veidojām skices. Mums bija jāglezno uz audekliem, kas izmēros bija 4m X 1,5m, un tas bija visnotaļ grūti, jo varēja viegli sasmērēties vai arī kaut ko izbojāt!

Nedēļas beigās mūsu darbus izkarināja pie skolas ārsienas. Manuprāt, ideja bija laba, bet ne līdz galam pārdomāta un atrisināta, jo, tā kā pie auklas bija piestiprināta tikai gleznojuma augšējā mala, jau 5 minūšu laikā vējš visu centās izbojāt, jo audekli sapinās vai sitās logu rūtīs. Cerams, ka turpmākajās dienās vējš pierima un audekli varēja priecēt gan skolēnus un skolotājus, gan citus pilsētas iedzīvotājus.

Darbs grupā man patika, jo bija iespēja komunicēt ar cilvēkiem no dažādām valstīm, līdz ar to nācās visu laiku runāt angliski, kas ir ļoti noderīgi. Taču nepatika tas, ka bija daudzi, kas vienkārši neko negribēja darīt, tikai staigāja apkārt bez jebkādas pienākuma sajūtas (tas visvairāk attiecas uz pašiem mājiniekiem). Katrā grupā bija 1 vai 2 cilvēki, kas izdarīja aptuveni 60% no darba. Bet kopumā tas bija paciešami, tas bija tikai sīkums, jo šis brauciens bija lielisks!

Kristīne Paegle, 11. klases skolniece

Ko projekta dalībnieki iesaka citiem skolēniem?

Tā kā mūsu kārta uzņemt projekta dalībniekus, 48 citvalstu skolēnus, Koknesē vairs nav aiz kalniem, tad vēlos teikt, ka droši iesaku iesaistīties viesu uzņemšanā gan tiem, kas vēl iet skolā, gan tiem, kas jau sen to pabeiguši. Kāpēc? Jo tas ir lielisks piedzīvojums gan tam, kuru jūs uzņemat, gan jums pašiem. Varu apgalvot, ka garlaicīgi jums nebūs, pat tad, ja nezināt svešvalodu. Esmu pabijis jau divos projekta braucienos un esmu ievērojis, ka cilvēki projektā ir sirsnīgi, atvērti un vēlas izzināt visu jauno.

Tomass Miglāns, 11. klases skolnieks

Projektā es ieteiktu piedalīties visiem, valoda tiešām nav šķērslis, tas tikai palīdzēs valodas izaugsmei. Vienmēr var atrast veidu, kā sazināties.

Un nevajag arī baidīties uzņemt kādu projekta dalībnieku savās mājās, jo, kopīgi pavadot rītus un vakarus nedēļas garumā, var iepazīt citu valstu kultūru un tradīcijas.

Protams, tā ir arī iespēja uzlabot angļu valodas zināšanas un labi pavadīt laiku, kā arī iegūt jaunus draugus un mazliet iemācīties arī citas valodas!

Gaidīsim jaunus projekta dalībniekus!

Līga Ancāne, 12. klases skolniece

Man un citiem, protams, arī bija liela laime un sajūsma par piedalīšanos ERASMUS+ projektā! Tas ir tāds piedzīvojums, ko vajadzētu katram izdzīvot. Iespēja iepazīt citu tautu cilvēkus, dalīties sarunās, smieklos, piedzīvojumos, veikt dažādus uzdevumus. Bija ļoti patīkami, pateicos draugiem, kas man ieteica piedalīties, un paldies visiem, kas atbalstīja, palīdzēja!

Renārs Lutinskis, 12. klases skolnieks

 

Erasmus+ projekta braucienā piedalījos pirmo reizi. Sākotnēji uz to visu skatījos skeptiski, taču pēc tam biju un esmu patīkami pārsteigta par to, cik daudz šis projekts spēj sniegt, tādēļ gribu pateikties par doto iespēju!

Agita Blaua, 12. klases skolniece

ERASMUS+ projekts mums, tā dalībniekiem, sniedz lielus emocionālus piedzīvojumus.

Projekts ļauj mums iedzīvoties svešās ģimenēs, redzēt citu zemju kultūru, sadzīvi, salīdzināt atšķirības un atrast kopīgo ar Latviju. Projekts ļauj izdarīt secinājumus par izglītības sistēmām, par vienaudžu attieksmi pret dzīvi un liek saprast, ka svešvalodas ir jāapgūst pēc iespējas labāk.

Mēs esam sapratuši, ka sadraudzēties ar citu valstu jauniešiem ir vienkārši, ja nebaidies sazināties, un draudzību varam turpināt, uzturot kontaktus ikdienā.

Kā ikkatrs, kurš ir bijis saistīts ar ERASMUS+, tā arī es droši varu apgalvot, ka ir gan vērts piedalīties projektā, gan uzņemt viesus, jo tā iegūsti jaunas iespējas un jaunus draugus.

Beāte Beatrise Brūvere, 10. klases skolniece

Projekta laikā esmu piedalījusies arī sanāksmēs Nīderlandē un Spānijā, līdz ar to dzīvoju arī citās viesģimenēs. Uzskatu, ka visās valstīs cilvēki ir atvērti un nepastāv valodas barjera. Tāpēc, kad Latvijā būs projekta sapulce, nevajag baidīties uzņemt kādu ciemiņu no ārvalstīm, tas nekas, ja nav zināma angļu valoda. No pieredzes saku, ka var sazināties tāpat! Uzņemot viesi, būs iespēja iemācīties angļu valodas pamatus vai arī to praktizēt, protams, arī iespēja uzzināt daudz ko jaunu gan par citām kultūrām, gan par cilvēkiem. Galvenais – nebaidīties!

Dita Šteinfelde, 12. klases skolniece