Get Adobe Flash player
Sākums Erasmus+

postheadericon Erasmus+

postheadericon ERASMUS+ projekts Koknesē

Spēja būt atvērtam pret apkārtējo pasauli un spēja sekmīgi sadarboties ar visdažādāko tautību pārstāvjiem ir viena no mūsdienu sabiedrībā nepieciešamajām pamatprasmēm.  Tas ir arī viens no starptautiskajos projektos iesaistīto skolēnu lielākajiem izaicinājumiem un ieguvumiem vienlaicīgi. I. Gaiša Kokneses vidusskola kopš 2003.gada sistemātiski piedalās starptautisko skolu sadarbības programmu COMENIUS un ERASMUS+ projektos, iegūstot Eiropas Savienības  grantu projektu norisei. Par to paldies projektu autorēm un koordinatorēm  skolotājām I. Kalniņai un L. Reinbergai. Šajā laika posmā153 mūsu skolas skolēni delegāciju sastāvā ir piedalījušies projekta aktivitātēs dažādās valstīs. Katra šāda iespēja ir bagātinājusi audzēkņus ar jaunu, unikālu pieredzi, dzīvojot viesģimenē, kopīgi mācoties, strādājot, radoši eksperimentējot un iepazīstot citu valstu vienaudžus. Piecas reizes Koknesē ir uzņemti viesi no projektu dalībvalstīm. Un atkal laikā no 7. līdz 13. maijam mūsu skolā noritēs kārtējais projekta darbs, kurā piedalīsies 39 vidusskolēni un 10 skolotāji no Vācijas, Nīderlandes, Itālijas, Spānijas un Somijas. Šoreiz ciemiņi kopā ar mūsu skolas  audzēkņiem iepazīs latviešu tautā kopto un tautas radošo spēku apliecinošo vēŗtību – Dziesmu un deju svētku tradīciju. !2.maijā Koknese piedzīvos gan svētku gājienu, gan koncertu, gan amatnieku tirdziņu un, protams, latvisko viesmīlību visa nedēļas garumā. Tāpēc jau iepriekš vislielākais paldies tām viesģimenēm, kas ar negaidīti lielu atsaucību izteikušas vēlēšanos uzņemties rūpes un gādību par viesskolēniem.

(seko ģimeņu saraksts, kas tiks nosūtīts kopā ar logo, emblēmu un foto!!!)

Lai mums visiem kopā ir skaista nedēļa maijā!

M.Reinbergs, I. Gaiša vidusskolas direktors

 

postheadericon Vēl viens turpinājums mākslu virknei

Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā tuvojas noslēgumam starptautiskais ERASMUS+ projekts “TEACH” jeb “Eiropas mākslu virkne”. Janvāra beigās bija piektā reize, kad mūsu skolēni devās uz kādu no projekta dalībskolām, un šoreiz tā bija Kopernika ģimnāzija Lēningenā, kas atrodas Vācijā, diezgan netālu no Brēmenes. Kā parasti, tā arī šajā nedēļā projektā veicamie uzdevumi bija saistīti ar kādu mākslas jomu, bet vācieši iespēju izpausties mākslā bija saistījuši ar skaudru mūsdienu aktualitāti – bēgļiem Eiropā. Skolēni uzklausīja reālus bēgļu stāstus, dalījās pārdomās par to, kas notiks nākotnē, un, strādājot starptautiskās grupās, veidoja gleznojumus uz stikla sienas par māju un rītdienas tēmu.

Grupu veikumi bija ļoti atšķirīgi satura, noskaņas un izmantoto līdzekļu ziņā, taču visus vienoja doma par to, ka rītdienai jābūt labākai.

 

postheadericon Mākslu virkne ved uz Itāliju

 

postheadericon Mākslu virkne ved uz Itāliju

Laikā no 4. līdz 12. novembrim 8 Kokneses vidusskolas audzēkņi kopā ar 2 skolotājām, projekta koordinatorēm, bija Itālijā, lai piedalītos ERASMUS+ projekta „TEACH” („Eiropas mākslu virkne”) sanāksmē.

Ceļojums bija ar piedzīvojumiem, jo, kad plkst. 4:00 bija jābrauc, izrādījās, ka viens no braucējiem nav dzirdējis modinātāju. Labi, ka izdevās viņu uzmodināt un ka soma bija laikus sakravāta! Pēc tam, tuvojoties Rīgai, ļoti strauji sāka snigt. Tāpēc jāsaka paldies pagasta mikroautobusa šoferim Edvīnam Krišānam, ka laikā nokļuvām lidostā. Lidot gan tik drīz netikām, jo vajadzēja sagaidīt, kamēr no lidmašīnas spārniem ar karsta ūdens strūklu atkausē apledojumu.

Atpakaļ vajadzēja lidot caur Berlīni, jo tā bija daudz lētāk. Taču audzēkņi bija priecīgi par visu pieredzēto un piedzīvoto, kā arī gandarīti par paveikto.

Tālāk skolēnu stāstījums par redzēto, piedzīvoto, paveikto.

Roma

Apmaiņas programmā ERASMUS + jau esmu otro gadu, pirms tam biju braucienā uz Amsterdamu, bet, uzzinot par braucienu uz slaveno, mītiem apvīto un vēstures bagāto pilsētu Romu Itālijā, biju patiesi laimīgs par šādu iespēju.

Lielā sniega un putināšanas dēļ ar 40 minūšu nokavēšanos izlidojām no Rīgas un lidojām kādas 3 nepilnas stundas.

Biju patīkami pārsteigts, kad iznākot no Romas lidostas, varēja droši vilkt jaku nost, jo spīdēja spoža saule un bija apmēram plus 20grādu, kas likās gandrīz vai karsti salīdzinājumā ar neseno izjusto Latvijas laiku.

Itālijā biju pirmo reizi, un jau pirmajā brīdī man tā no sirds iepatikās ar savu silto laiku, augstajiem kalniem un seno vēsturi, kas atradās turpat blakus.

Braucot no lidostas uz Romu, mani jau bija pārņēmis pozitīvs pārsteigums par skatiem, kādus pirms tam nevarēju pat iztēloties. Tik daudz akmens ēku ar skaistām arkām, lieliem balstiem un izgreznotām sienām, kuras celtas vairāk nekā pirms 2000 gadu!

Iebraukuši Romā, mēs devāmies uz viesnīcu, un tad sekoja gandrīz divu dienu gara, bet tik un tā pārāk īsa ekskursija pa pilsētu, jo tiešām - lai izpētītu visu smalki un uzzinātu par katru vietu Romā, ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks, bet man prieks par to pašu pavadīto laiku, par katru mirkli, ko varējām veltīt pilsētas apskatei.

Viena no pirmajām vietām, ko apskatījām, bija Vatikāns, kas pārsteidza ar savu milzīgumu, plašumu un greznību, kas pat nav vārdiem aprakstāma, jo pārņēma sajūta, ka esi citā pasaulē. Uzkāpjot augšā Vatikāna Sv Pētera Bazilikas tornī, varēja pārredzēt visu Romu, kas likās prātam neaptverami skaists skats.

Tālāk devāmies apskatīt ievērojamākās strūklakas un citas ēkas, kā Panteonu un slaveno Trevi strūklaku, kurā pār plecu metām arī monētas uz atkalatgriešanos.

Pēc garas dienas Romā uz vakarpusi mēs devāmies uz slaveno Trasteveres kvartālu, kur picērijā ”Popi Popi” no bagātīgās ēdienkartes izvēlējāmies 6 dažādas garšīgas itāļu picas, nobaudījām tās un tad, jau piekusuši, gājām tālāk uz viesnīcu, lai otrā rītā turpinātu ekskursiju un apskatītu slaveno Romas Kolizeju.

No rīta pēc īsas brokastu pauzītes turpinājām apskatīt Romu, un siltais laiks mūs atkal lutināja. Jāpiezīmē, ka, ejot pa Romas ielām, varēja redzēt visdažnedažādākos suvenīru veikalus un ielu tirgotājus, kas visu ko pārdod Pa ceļam es ieraudzīju arī suvenīru veikalu, kur atradu šo to, ko atvest uz Latviju.

Pēc pusdienlaika mēs arī bijām klāt vietā, ko es visvairāk apbrīnoju ne tikai tās izmēra dēļ, bet arī visas sarežģītās tehnikas un celtniecības metožu, kā arī vēsturiski pasaulslavenās vietas dēļ. Un tas bija nekas cits kā Romas Kolizejs, kas, no ārpuses ieraugot vien, liek to apbrīnot un liek domāt, kā kaut ko tādu vispār bija iespējams uzcelt pirms 2000 gadiem. Bija lieliski uzzināt par to vēsturiskas lietas, ko iepriekš vēl nezināju piemēram, kā to, ka iekšā zem arēnas ir bijis zoodārzs un ka bija pat tādas tehnoloģijas, ka Kolizejā varēja sapildīt ūdeni un rīkot kuģu kaujas, uz kurām nāca skatītāji un maksāja, nemaz nerunājot par visiem zināmajām gladiatoru cīņām.

Apbrīnojuši Romu un tās skaistumu, vēlāk mēs gājām pēc mantām, lai varētu doties satikt savus viesuzņēmējus. Bet Roma un Itālija man pēc šīs pieredzes vienmēr paliks sirdī kā vieta, kurā es vēl noteikti vēlos atgriezties!

Jānis Ķīlis, 12. klases skolnieks

Alatri

Piektajā novembrī mēs ieradāmies brīnišķīgā vietā ar nosaukumu – Alatri. Tā ir neliela, taču neizsakāmi skaista pilsētiņa Itālijas centrālajā daļā.

Kad no 15 km attālās dzelzceļa stacijas devāmies uz šo vietu, ārā jau bija satumsis un neko nevarēja skaidri saskatīt, taču, braucot savas viesuzņēmējas Frančeskas mašīnā, es tālumā ievēroju lielu izgaismotu augstieni. Es pajautāju Frančeskai, kas tas ir, un viņa atbildēja: “Ou, that is Alatri”. Tad es sapratu, ka šī vieta būs lieliska!

Nākamajā dienā, svētdienā, devāmies ekskursijā uz Pompeju un Neapoli, taču jau pirmdien mums tika dota iespēja tuvāk iepazīt arī pilsētiņu, kurā apmetāmies! Vietējie itāļu jaunieši bija sagatavojuši īsu pārstāstu par, viņuprāt, ievērojamākajiem Alatri apskates objektiem un vietām. Kad visi bijām sadalījušies pa savām “nedēļas darba grupām”, mēs varējām doties pastaigā!

Ekskursija bija izdevusies! Izpētījām šaurās ieliņas, augstos kalnus, klusos Alatri nostūrus un Itālijai tik ļoti raksturīgos vīteņaugus, kuri stiepās teju vai pār visu ēkas sienu. Skaisti! Mēs ne tikai baudījām vienreizīgus skatus un ainavas, bet arī iepazinām Alatri un Itālijas kultūru, kas, manuprāt, ir viens no lielākajiem ieguvumiem šajā projektā.

Alatri ļoti atšķīrās no Romas, tā bija mierīgāka un, manuprāt, pievilcīgāka skaisto kalnu dēļ. Bet varbūt to pievilcīgāku padarīja cilvēki blakus.

Alatri iedzīvotāji, bija ļoti atvērti un komunikabli, īpaši jaunieši. Arī viesuzņēmēju ģimenes bija ļoti draudzīgas un jaukas, kam noteikti var piekrist visi projekta dalībnieki!

Agita Blaua, 12. klases skolniece

 

Pompeja

Klāt pirmā projekta diena, kad mēs, visi projektā iesaistītie, dodamies apmēram 2 stundu ilgajā braucienā uz Pompeju, pazudušo pilsētu, kas 79. gada 24. augustā tika pazudināta vairāk nekā uz 1500 gadiem, bet atklāta no jauna 1599. gadā. Mazliet vēlāk plašākus atklājumus sāka veikt Sicīlijas karalis Kārlis Burbons un viņa inženieris Alkuberre. Šī pilsēta vulkāna izvirduma laikā bija apbērta ar neiedomājamu daudzumu pelnu un lavas, kas nāca no 8 kilometru attālumā esošā Vezuva. Tā izdalītie tvaiki un pelni nogalināja apmēram 2000 cilvēku. Slānis, ko arheologiem nācās noņemt, bija vidēji 6 metrus biezs, tieši tādēļ pilsētā viss bija saglabājies ļoti labi.

Šādus un vēl citus interesantus faktus par Pompeju mums stāstīja gids, kas mūsu grupai vadīja 2 stundu ilgu ekskursiju pa šo pilsētu, un stāstījums man lika aizdomāties, kā tas bija - tajā laikā dzīvot. Ir grūti aptvert Pompejas iespaidīgo senumu. Ir grūti aprakstīt sajūtas, ko izraisa atrašanās šajā pilsētā, par kuru mēs lasām vēstures grāmatās.

Kopumā projekta nedēļa man raisa neaizmirstamas sajūtas un iespaidus par dzīvi un cilvēkiem Itālijā. Būtu gatavs tur atgriezties!

Tomass Miglāns, 11. klases skolnieks

Neapole un Sperlonga

Projekta nedēļā bija vairāki izbraucieni, viens no tiem - uz Neapoli, kam veltījām nepilnas divas stundas atceļā no Pompejas.

Neapole apbūra ar savu skaisto arhitektūru un skaistajiem dabas skatiem. Neapolē ir saglabājušās daudzas iespaidīgas celtnes jau no pilsētas pirmsākumiem.

Neapolē mums bija brīvais laiks, katrs to varēja pavadīt pēc saviem ieskatiem. Brīvo laiku mēs pavadījām, staigājot gar jūras krastu un aplūkojot celtnes.

Sajūsmināja skati no jūras krasta, kur tālumā varēja vērot vulkānu Vezuvu. Vulkāns pārsteidza ar savu lielumu.

Jūrā ūdens bija ļoti silts, tikai žēl, ka nevienam nebija līdzi peldkostīma, jo lielie viļņi nebūtu šķērslis latviešiem.

Mēs devāmies arī uz Sperlongu, kas ir piekrastes pilsēta un atrodas starp Romu un Neapoli.

No itāļu skolēniem bijām dzirdējuši, ka piejūras pilsētiņa ir ļoti pazīstama ar savu skaisto pludmali, un viņiem bija taisnība: kad nonācām līdz pludmalei, skats bija apbrīnojams! Ūdens bija tik dzidrs, gaiši zils! Likās, ka esam paradīzē! Apkārt vieni kalni, palmas un pilns ar jaukām, interesantām viesnīcām.

Sperlongā mēs arī nobaudījām itāļu garšīgo saldējumu.

Tur varēja izvēlēties ļoti dažādus saldējumus, saskaitīju vairāk nekā 30 šķirnes.

Šis bija lielisks brauciens, pilns ar dažādām emocijām!

Līga Ancāne, 12. klases skolniece

Berlīne

Pienāca projekta pēdējā diena, un no saulainās, siltās Itālijas bija jāatvadās. Mūsu ceļš tālāk veda uz Vāciju. Lidojām uz Berlīni. Berlīne mūs sagaidīja ar pārsteidzošu aukstumu, salīdzinot ar Romu, kur bija +18°C. Visu pēcpusdienu veltījām Berlīnes apskatei. Mums, dažiem no grupas, bija palaimējies mēneša laikā Berlīnē pabūt otro reizi.

Apskatījām vienu no pazīstamākajiem Berlīnes un visas Vācijas simboliem – Brandenburgas vārtus. Izgaismoti tie izskatās fantastiski. Netālu no vārtiem atrodas Reihstāga ēka; arī to apskatījām, šoreiz gan tikai no ārpuses, jo bija jau vakars.

Devāmies arī uz Potsdamas laukumu, kas ir Berlīnes modernākā pilsētas daļa un kur ir daudz kafejnīcu, restorānu, veikalu un ļoti interesanta arhitektūra. Taču diemžēl policija laukumu bija norobežojusi drošības apsvērumu dēļ, kā policists pastāstīja: kafejnīcā tika atrasta atstāta mugursoma un bija jāpārbauda, vai tā nav sprādzienbīstama. Tā kā policists apgalvoja, ka laukums varētu būt slēgts varbūt pat 2 stundas, gājām prom.

Vēl viens apskates objekts bija Aleksandra laukums – Berlīnes centrālais laukums, kur daudz ļaužu un notiek dažādi pasākumi. Tur paēdām, apskatījām veikalus un, protams, iepirkāmies – cepures un šalles, jo no vasaras bijām nonākuši realitātē – ziemā.

Diena noslēdzās viesnīcā. Bijām noguruši un nosaluši, centāmies atpūsties, lai sestdienas rītā lidotu uz mājām.

Šīs projekta dienas, ko pavadījām Itālijā, bija iespaidiem bagātas. Redzējām, iepazinām senās Romas kultūras bagātības, sadraudzējāmies ar citu zemju jauniešiem. Noteikti pēc kāda laika vēlētos tur atgriezties.

Beāte Beatrise Brūvere, 10. klases skolniece

Dzīvošana viesģimenēs

Projekta nedēļas laikā vienmēr visi dalībnieki no 6 valstīm dzīvo viesģimenēs.

Tas ir lielisks veids, kā iepazīt cilvēkus, iegūt draugus un uzzināt jaunas lietas par kultūru un ikdienas dzīvi citās valstīs.

Varu droši apgalvot, ka mums visiem ļoti patika dzīve viesģimenēs, jo mūsu uzņēmēji bija ļoti draudzīgi un atsaucīgi. Es pati dzīvoju ģimenē, kurā aug divi bērni – Rikardo un Ilenia. Pārliecinājos, ka brāļu un māsu attiecības daudz neatšķiras no latviešu ģimenēs esošām. Vecāki uzņēmās rūpes par mani – vienmēr pārliecinājās, lai esmu paēdusi un jūtos labi; zināju, ka, ja man ir kādas problēmas, pavisam noteikti varu griezties pie viņiem pēc palīdzības.

Dita Šteinfelde, 12. klases skolniece

Rudens motīvi audeklos

Uzdotais darbs jeb galvenais šī projekta uzdevums bija vienreizējs! Tā laikā varēja vieglāk iepazīties un sadarboties ar skolēniem no citu valstu skolām (Nīderlandes, Somijas, Vācijas, Spānijas, Itālijas), jo darbs notika internacionālās komandās.

Visi skolēni tika sadalīti grupās, kurās bija pa vienam skolēnam no katras valsts, tikai mājinieku bija vairāk. Tāds komandas sastāvs padarīja visu norisi īpaši interesantu, kā arī šāda internacionāla darbošanās bija ļoti noderīga angļu valodas pilnveidošanai, jo sarunas notika angļu valodā. Aizraujoši arī bija kaut ko tādu sākt veidot un īstenot kopā ar tikko iepazītiem citu valstu skolēniem.

Sākumā, protams, 10 – 11 nepazīstamiem cilvēkiem nebija vienkārši saprasties, sadarboties, vienoties un darbu iesākt. Tomēr gala rezultātā visas grupas nonāca pie izcilām rudenīgām idejām. Katras grupas ideja tika pārnesta uz lielā auduma (4m x 1.5m). Pēc skiču pārnešanas uz auduma sākās interesantākā daļa - krāsošana ar akrila krāsām.

Grupā katram dalībniekam tika iedalīta vieta, kuru īstenot mākslas jomā. Protams, apmainoties ar dialogiem un idejām, samainījās arī vietām. Lai darbs tiktu izpildīts pēc iespējas labāk, tas bija jāveic kopīgi!

Kad darbi ar tik dažādajām rudens tēmām (helovīni, rudens ainavas, fantāzijas tēli u.c.) bija pabeigti, tos vajadzēja izžāvēt. Tikai pēc tam tos varēja izkarināt pie skolas fasādes sienas 2.-5. stāva augstumā.

Šo improvizēto izstādes atklāšanu gaidīja daudzi; viss laukums bija pilns ar cilvēkiem. Protams, pārsvarā bija skolēni, bet netrūka arī cienījama vecuma vīru, kuri varbūt savā jaunībā vēl bija piedzīvojuši ieražu svētkos dekorēt namu ārsienas ar liela izmēra audekliem. Nu ar savu projekta darbu mēs šo tradīciju aktualizējām. Katra darba parādīšanās tika sagaidīta ar aplausiem un ovācijām. Visi dalībnieki bija priecīgi par paveikto, sadarbošanos un iepazīšanos.

Renārs Lutinskis, 12. klases skolnieks

Kā mēs gleznojām

Projekta sanāksmē, protams, galvenais nav atpūta, bet gan darbs, kas nedēļas laikā jāpaveic.

Kā jau ierasts, arī šoreiz visi skolēni tika sadalīti grupās, un katrā grupā bija pa 1 cilvēkam no Latvijas, Vācijas, Holandes, Spānijas un Somijas un 5 vai 6 itāļi.

Šoreiz no Eiropas mākslu virknes itāļi bija izvēlējušies tēmu „Rudens motīvi mākslā”. Katrai skolai bija dots mājasdarbs - parādīt savas zemes rudeni, rudens motīvus pašu veidotās fotogrāfijās vai zīmējumos.

(Tieši tāpēc mēs skolā bijām izsludinājuši zīmējumu konkursu un pat veidojām lielus kolektīvus gleznojumus ar rudens motīviem. Jāteic, ka skolas konkursā neatkarīga žūrija par labākajiem atzina projekta dalībnieku darbus, jo varbūt viņi, zinot, par gaidāmo sanāksmi un tajā paredzēto darbu, pret mājas uzdevumu un reizē arī pret konkursu izturējās atbildīgāk.)

Kad noskatījāmies visu projekta dalībskolu prezentācijas par rudens tēmu, bijām pat pārsteigti par ideju košumu un daudzveidību.

Pēc tam grupās bija jāizvēlas viens vai vairāki foto vai zīmējums par pamatu visas nedēļas darbam. Tad veidojām skices. Mums bija jāglezno uz audekliem, kas izmēros bija 4m X 1,5m, un tas bija visnotaļ grūti, jo varēja viegli sasmērēties vai arī kaut ko izbojāt!

Nedēļas beigās mūsu darbus izkarināja pie skolas ārsienas. Manuprāt, ideja bija laba, bet ne līdz galam pārdomāta un atrisināta, jo, tā kā pie auklas bija piestiprināta tikai gleznojuma augšējā mala, jau 5 minūšu laikā vējš visu centās izbojāt, jo audekli sapinās vai sitās logu rūtīs. Cerams, ka turpmākajās dienās vējš pierima un audekli varēja priecēt gan skolēnus un skolotājus, gan citus pilsētas iedzīvotājus.

Darbs grupā man patika, jo bija iespēja komunicēt ar cilvēkiem no dažādām valstīm, līdz ar to nācās visu laiku runāt angliski, kas ir ļoti noderīgi. Taču nepatika tas, ka bija daudzi, kas vienkārši neko negribēja darīt, tikai staigāja apkārt bez jebkādas pienākuma sajūtas (tas visvairāk attiecas uz pašiem mājiniekiem). Katrā grupā bija 1 vai 2 cilvēki, kas izdarīja aptuveni 60% no darba. Bet kopumā tas bija paciešami, tas bija tikai sīkums, jo šis brauciens bija lielisks!

Kristīne Paegle, 11. klases skolniece

Ko projekta dalībnieki iesaka citiem skolēniem?

Tā kā mūsu kārta uzņemt projekta dalībniekus, 48 citvalstu skolēnus, Koknesē vairs nav aiz kalniem, tad vēlos teikt, ka droši iesaku iesaistīties viesu uzņemšanā gan tiem, kas vēl iet skolā, gan tiem, kas jau sen to pabeiguši. Kāpēc? Jo tas ir lielisks piedzīvojums gan tam, kuru jūs uzņemat, gan jums pašiem. Varu apgalvot, ka garlaicīgi jums nebūs, pat tad, ja nezināt svešvalodu. Esmu pabijis jau divos projekta braucienos un esmu ievērojis, ka cilvēki projektā ir sirsnīgi, atvērti un vēlas izzināt visu jauno.

Tomass Miglāns, 11. klases skolnieks

Projektā es ieteiktu piedalīties visiem, valoda tiešām nav šķērslis, tas tikai palīdzēs valodas izaugsmei. Vienmēr var atrast veidu, kā sazināties.

Un nevajag arī baidīties uzņemt kādu projekta dalībnieku savās mājās, jo, kopīgi pavadot rītus un vakarus nedēļas garumā, var iepazīt citu valstu kultūru un tradīcijas.

Protams, tā ir arī iespēja uzlabot angļu valodas zināšanas un labi pavadīt laiku, kā arī iegūt jaunus draugus un mazliet iemācīties arī citas valodas!

Gaidīsim jaunus projekta dalībniekus!

Līga Ancāne, 12. klases skolniece

Man un citiem, protams, arī bija liela laime un sajūsma par piedalīšanos ERASMUS+ projektā! Tas ir tāds piedzīvojums, ko vajadzētu katram izdzīvot. Iespēja iepazīt citu tautu cilvēkus, dalīties sarunās, smieklos, piedzīvojumos, veikt dažādus uzdevumus. Bija ļoti patīkami, pateicos draugiem, kas man ieteica piedalīties, un paldies visiem, kas atbalstīja, palīdzēja!

Renārs Lutinskis, 12. klases skolnieks

 

Erasmus+ projekta braucienā piedalījos pirmo reizi. Sākotnēji uz to visu skatījos skeptiski, taču pēc tam biju un esmu patīkami pārsteigta par to, cik daudz šis projekts spēj sniegt, tādēļ gribu pateikties par doto iespēju!

Agita Blaua, 12. klases skolniece

ERASMUS+ projekts mums, tā dalībniekiem, sniedz lielus emocionālus piedzīvojumus.

Projekts ļauj mums iedzīvoties svešās ģimenēs, redzēt citu zemju kultūru, sadzīvi, salīdzināt atšķirības un atrast kopīgo ar Latviju. Projekts ļauj izdarīt secinājumus par izglītības sistēmām, par vienaudžu attieksmi pret dzīvi un liek saprast, ka svešvalodas ir jāapgūst pēc iespējas labāk.

Mēs esam sapratuši, ka sadraudzēties ar citu valstu jauniešiem ir vienkārši, ja nebaidies sazināties, un draudzību varam turpināt, uzturot kontaktus ikdienā.

Kā ikkatrs, kurš ir bijis saistīts ar ERASMUS+, tā arī es droši varu apgalvot, ka ir gan vērts piedalīties projektā, gan uzņemt viesus, jo tā iegūsti jaunas iespējas un jaunus draugus.

Beāte Beatrise Brūvere, 10. klases skolniece

Projekta laikā esmu piedalījusies arī sanāksmēs Nīderlandē un Spānijā, līdz ar to dzīvoju arī citās viesģimenēs. Uzskatu, ka visās valstīs cilvēki ir atvērti un nepastāv valodas barjera. Tāpēc, kad Latvijā būs projekta sapulce, nevajag baidīties uzņemt kādu ciemiņu no ārvalstīm, tas nekas, ja nav zināma angļu valoda. No pieredzes saku, ka var sazināties tāpat! Uzņemot viesi, būs iespēja iemācīties angļu valodas pamatus vai arī to praktizēt, protams, arī iespēja uzzināt daudz ko jaunu gan par citām kultūrām, gan par cilvēkiem. Galvenais – nebaidīties!

Dita Šteinfelde, 12. klases skolniece

 

 

 

postheadericon Mākslu virkne Somijā

Kad pavasaris vēl īsti nebija sācies, 8 Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas skolēni kopā ar projekta koordinatorēm Ingunu Kalniņu un Līviju Reinbergu posās ceļā uz ERASMUS+ projekta „Teach” jeb „Eiropas mākslu virkne” tikšanos Somijā Helsinku piepilsētā Vantā Vaskivuori skolā.

Braucienam gatavojāmies laikus: meklējām un spriedām, ko vajadzētu apskatīt Tallinā un Helsinkos, kā arī, pateicoties Otto, visiem bija iespēja apgūt pamatfrāzes somu valodā. Protams, veidojām arī tradicionālo prezentāciju, kurā jāiepazīstina ar sevi, ar skolu un Latviju.

Kad uzzinājām, ka šoreiz mākslas tematu virknei pievienosies ielu māksla, nolēmām to izpētīt sīkāk. Katrs potenciālais brauciena dalībnieks sagatavoja pamatīgu lekciju par street art jeb ielu mākslu. Uzzinājām daudz jauna un pat pārsteidzoša. Pēc tam skolēni vadīja nodarbības par ielu mākslu pamatskolas skolēniem un izveidoja izstādi ar pamatskolas audzēkņu skicēm grafiti tehnikā. Projekta dalībnieki apzināja gan labos, gan neizdevušos ielu mākslas darbus Koknesē un uzņēma par tiem videofilmu.

Tā, cītīgi darbojoties, pienāca maija sākums, un bija laiks doties ilgā ceļā, izmantojot autobusu un prāmi. Somija mūs sagaidīja ar siltumu – gan dabā, gan cilvēciskajā saskarsmē. Projekta vizītes dalībnieki stāsta par pieredzēto un projektā iegūto.

Mūsu ceļš līdz Somijai bija garš. Tas sākās piektdienas rītā ar braucienu uz Rīgu. Tad ar autobusu Rīga-Tallina devāmies uz Tallinu. Autobusā pavadījām nedaudz vairāk par 4 stundām. Autobusā bija iespējams skatīties filmas, klausīties mūziku, izklaidēties, spēlējot spēles, vai vienkārši atpūsties. Pēc garā brauciena nonācām Tallinas autoostā, un, tā kā prāmis bija tikai no rīta, devāmies uzmeklēt mūsu viesnīcu. Tad sekoja Tallinas vecpilsētas apskate. Apskatījām Tallinas panorāmu, rātslaukumu un rātsnamu, Tallinas Doma baznīcu, aizsargmūri un guvām priekšstatu par dzīvi Tallinā.

Man Tallinā vislabāk patika iespaidīgais mūris, kuru varējām apskatīt ļoti tuvu. Nākamais rīts sākās ar gājienu uz ostu, no kuras ar prāmi devāmies uz Helsinkiem. Dažiem no mums šis bija pirmais brauciens ar prāmi. 2 stundu laikā, ko pavadījām jūrā, varējām izstaigāt visu prāmi, apmeklēt dažādus veikalus un baudīt jūras gaisu. No ostas atkal sekoja gājiens līdz Helsinku dzelzceļa stacijai. Tad ieturējām maltīti un apskatījām Helsinkus.

Devāmies uz Veco tirgus laukumu un apskatījām Villes strūklaku un Esplanādi. Paviesojāmies slavenākajā laukumā Helsinkos: Senāta laukumā. Šis Senāta laukums tiešām ir brīnišķīgs, tas no Helsinkiem man paliks prātā visspilgtāk.

Kad atgriezāmies stacijā, ar vilcienu devāmies tālāk uz Vantā. Tad mūsu ceļš veda uz skolu, un tur jau varējām sastapt mūsu uzņēmējģimenes.

Elīza Matušonoka, 7. klases skolniece

Viss projekta darbs norisinājās Vantā, kas ir Helsinku piepilsēta. Vaskivuori skola ir ar mākslas novirzienu. Skolā mācās aptuveni 1000 skolēnu vecumā no 16 līdz 20 gadiem. Skola ir ļoti plaša, moderna, mūsdienīga, tās sienas rotā dažādi skolēnu gleznojumi. Skolā ir milzīga skatuve, uz kuras norisinās grupu koncerti, kora uzstāšanās un dažādi uzvedumi. Skolā ir 7 dažādas mūzikas grupas, kuras sniedza koncertu arī projekta Erasmus+ dalībniekiem. Ir arī sava radio studija, kura ir aprīkota ar modernām tehnoloģijām, un šajā studijā dažādās radio programmās piedalās skolēni. Somijā šīs radiopārraides atskaņo 102,0 viļņos, bet interesenti no citām valstīm tās var klausīties internetā. Vēl jāatzīmē, ka šīs skolas skolēni var izvēlēties sev tīkamākos mācību priekšmetus un ka viena mācību stunda ilgst 75 minūtes. Piedaloties Erasmus+ projektā, katras valsts pārstāvji sagatavo dažādus darbus - prezentācijas, video materiālus, mājasdarbu, un viens no tiem ir valsts nacionālā prezentācija. Ik reizi, dodoties uz citu valsti, Latvijas pārstāvji sagatavo atšķirīgus, interesantus priekšnesumus. Priekšnesumi ir bijuši dažādi - ir gan dziedāts, gan dejots, gan stāstīti stāsti. Taču šoreiz, dodoties uz Somiju, divi dalībnieki - Ralfs un Otto - bija iemācījušies anekdoti somu valodā. Somi bija pārsteigti par puišu somu valodas prasmēm! Vēl latvieši bija sagatavojuši video, kurā parādīja savus hobijus un stāstīja, kādēļ vēlas nokļūt Somijā, un uzstāšanās beigās nodejoja somu deju „Letkiss”, kas 60.- 70. gados bija populāra visā Eiropā. Citiem projekta dalībniekiem ļoti patika šī prezentācija. Arī pārējo skolu pārstāvji bija izveidojuši jaukas prezentācijas.

Līga Ancāne, 11. klases skolniece

Viesojoties vienu nedēļu Somijā, pamanīju dažas atšķirības cilvēku dzīvē, kas pie mums nav tik zināmas un ierastas.

Pavadot šo nedēļu ļoti jaukā viesģimenē, ieguvu iespēju nobaudīt dažus somu iecienītākos un ierastākos ēdienus un saldumus. Pats izplatītākais no saldumiem bija lakrica. Tā tika piedāvāta visdažādākajos veidos: šokolādēs, saldējumos, konfektēs, ledenēs un pat tējās un cepumos. Lakrica ir gaumes lieta - viens ir stāvā sajūsmā par to, kamēr otrs jau pa gabalu vaibstās.

Vieni no populārākajiem konditorejas izstrādājumiem bija „karjalanpiirakat” - pīrādziņi ar rīsiem. Īpatnēji pēc garšas, bet man pat ļoti patika. „Pulla”, saldās rauga mīklas bulciņas ar vaniļu un kanēli, gatavojām arī skolā. Tās man likās ļoti līdzīgas kanēļmaizītēm, ko var nopirkt tepat Latvijā, tomēr garšas ziņā patika vairāk.

Somijā cilvēkiem ļoti patīk pirtis, tāpēc gandrīz ikvienam mājās atrodas sauna. Pati gan neizmēģināju, taču dzirdēju ļoti labas atsauksmes par tām gan no pašiem somiem, gan no cittautu cilvēkiem.

Vēl viena raksturīga iezīme somu cilvēkiem ir to atturīgais komunikācijas stils. Tie sarunājas nosvērtāk un atturīgāk nekā latvieši, bet tajā pašā laikā ir ļoti jauki un laipni cilvēki.

Gandrīz katrā mājā var sastapt kādu četrkājaino mīluli vai pat vairākus, lielus un mazus ar sarežģītiem un interesantiem vārdiem.

Un pēdējais, kas mani pārsteidza, bija saulainais un siltais laiks, kas mūs lutināja visu nedēļu, jo, ņemot vērā šīs valsts ierastos laikapstākļus, biju gatava patiešām vējainam, lietainam un vēsam laikam, nevis tik siltam un skaistam pavasarim.

Dana Grunda, 9.klases skolniece

Viens no diviem lielajiem darbiem, kas šīs nedēļas laikā bija jāpaveic projekta dalībniekiem, bija sienas krāsošana. Siena atradās turpat netālu no skolas. Tā veidoja pamatskolas sporta laukuma nožogojumu aptuveni 250 metrus garumā un bija jau sagatavota krāsošanai – nokrāsota skaistā dzeltenā tonī, lai mēs varētu veidot melnbaltus zīmējumus.

Sākumā šķita, ka nav iespējams divu dienu laikā kaut ko tik lielu nokrāsot, bet, kad visi projekta dalībnieki sāka darbu, šķita, ka siena ir īsāka, nekā tā bija patiesībā.

Vantā pilsētā ir ļoti attīstīta ielu māksla, un pirms veicamā darba visiem dalībniekiem bija tūre ar gidu un darba vadītāju, lai vērotu piemērus, kā grafiti stilā krāsotas sienas. Vantā ir ļoti īpaša, jo ir vienīgā Somijā, kas ir tik ļoti „izkrāsota’’ un kurā ir tik ļoti attīstīta ielu māksla, ko var vērot gan uz ielām, gan skolās, gan dzelzceļa stacijā, gan veikalos.

Vēl pirms sienas krāsošanas visiem projekta dalībniekiem bija jānoklausās lekcija ar interesantu vizuālo materiālu par to, kā pareizi veidot zīmējumus uz sienas. Pēc lekcijas katram dalībniekam bija jārada sava skice objektam, ko vēlētos krāsot uz sienas, un visai komandai kopā jāveido arī grupu darba skice. Kad skices bija gatavas, apģērbāmies drēbēs, kuras nebūtu žēl sabojāt ar krāsu, un devāmies pie sienas, kur mūs sagaidīja darba vadītājs ar otām un krāsu spainīšiem.

Pirmajā dienā četru stundu laikā uz sienas ar baltu krāsu jāizveido veicamā darba kontūras. Tad nu jautrā noskaņā visi ķērāmies pie darba ar uzmundrinošu mūziku fonā. Viss bija jādara ļoti precīzi, bet, ja kļūdies, kļūda jālabo.

Otrajā dienā uz baltās kontūras ar melnu krāsu jāzīmē viss, kas bija paredzēts pašu izveidotajās skicēs. Darbs kopumā bija ļoti interesants, jo lielākā daļa projekta dalībnieku nebija ar otām zīmējuši uz sienām un ieguva jaunu pieredzi. Komandas darbs veicās ļoti raiti un tika pabeigts ātri, jo pie darba „roku pielika’’ katrs grupas dalībnieks. Piemēram, viena starptautiskā komanda zīmēja fantastisku dzīvnieku, kas bija radīts, apvienojot labāko no visu grupas dalībnieku skicēm, un katrs izvēlējās, vai gleznos dzīvnieka galvu, asti vai spārnus. Savukārt individuālais darbs bija paša izvēle, un varēja zīmēt jebko, tādā tehnikā, kā autors bija paredzējis. Es izdomāju, ka vēlos atstāt uz sienas kaut ko latvisku. Tad nu uzzīmēju dzīvnieciņu, kurš sasveicinās ar garāmgājējiem, sakot ‘’Labrīt!’’

Bija prieks par paveikto, jo visi zināja, ka šos zīmējumus vēl ilgi varēs redzēt daudzie garāmgājēji, varbūt pat nākamajās paaudzēs. Prieks par paveikto bija vērojams visu acīs, un darbi tiešām bija izdevušies.

Atis Āre, 9.klases skolnieks

Kopā ar sienas apgleznošanu mums bija vēl viens uzdevums Somijā – uzstāties skolas radio stacijā. Mums bija jāsadalās grupās, katrā pa 3 cilvēkiem: viens Somijas pārstāvis un divi viesi no dažādām valstīm. Es biju kopā ar vienu meiteni no Spānijas.

Mūsu uzdevums bija vienkārši pasniegts – dotas 15 minūtes radio ēterā, un tas, ko mēs šajās 15 minūtēs darām, ir mūsu pašu izvēle, taču mūzika drīkstēja skanēt ne vairāk kā 5 minūtes. Katrai grupai bija oriģinālas idejas - vai tā bija spēles izspēlēšana savā starpā, vai visdažādāko tēmu pārrunāšana. Mūsu grupa izvēlējās sākumā iepazīstināt ar sevi radio klausītājus un tad runāt par pašu ERASMUS+ projektu, tā norisi Somijā, Nīderlandē un Spānijā, kā arī par projekta nākotni, izsakot vēlmes, kur katrs vēlētos vēl projekta ietvaros nokļūt.

Mūsu grupai doto 15 minūšu beigās mēs atskaņojām arī vienu dziesmu, kas, manuprāt, perfekti atbilda grupas kompozīcijai, jo izvēlējāmies Katalonijas neatkarības himnu, kurā tiek izmantota, manuprāt, visiem latviešiem zināmā Mārtiņa Brauna komponētā „Saule, Pērkons, Daugava” melodija.

Visu grupu uzstāšanās tika ierakstīta, un ierakstus somu skolotāji apsolījās aizsūtīt katrai valstij, kad varēs; tā kā pat tie, kas nedzirdēja to visu tiešraidē (bija iespējams klausīties tiešraidi internetā, ko arī daudzi Latvijā darīja), varēs noklausīties mūsu 15 slavas minūtes.

Man personīgi šis uzdevums ļoti patika. Kaut arī no sākuma jutos krietni uztraucies, bet, ieejot radio studijā un sākoties tiešraidei, ātri iejutos un varēju brīvi runāt. Izejot no studijas, redzami trīcēju, tomēr gribējās iet atpakaļ un turpināt runāt.

Otto Asmuss, 10.klases skolnieks

Diena iesākās brīnišķīgi, kā visas projekta nedēļas dienas – neraksturīgi Somijai, siltas un saulainas.

No rīta devāmies uz skolas radio, kur uzstājāmies ēterā, tas bija aizraujoši!

Taču mans stāsts ir par dienas otro daļu, kas sākās turpat skolai blakus esošajā sporta hallē, kurā bija paredzēts florbola turnīrs. Paēduši pusdienas, visi projektā iesaistītie devās uz sporta halli. Tālāk mēs tikām sadalīti divās grupās, katrā grupā pa 3 valstīm. Mums bija jāspēlē ar Vāciju, Itāliju un finālā ar Spāniju.

Atmosfēra visu spēļu laikā bija pacilājoša un tajā pašā laikā satraucoša. Spēlē pret Spāniju mums tiešām bija jāpacenšas, jo spāņi izrādīja lielu vēlmi cīnīties par uzvaru līdz pēdējai sekundei. Mēs netaisījāmies atslābt, spēlējām ar pilnu atdevi. Mums līdzi juta lielākā daļa citu valstu draugu. Mēs uzvarējām! Spēļu rezultāti – 4:2 pret Itāliju, 9:1 pret Vāciju, 4:3 finālā pret Spāniju.

Balvā ieguvām karaļa cienīgus kroņus, žēl tikai, ka papīra, un saldumus. Pārējiem projekta dalībniekiem likās, ka mēs florbolā trenējamies regulāri, kaut arī tā nemaz nav.

Manuprāt, mēs visi šo nedēļu izbaudījām, kā nākas, liels paldies mūsu komandai un arī Erasmus+ projekta draugiem!

Tomass Miglāns, 10. klases skolnieks

Piektajā projekta dienā mēs devāmies uz ezeru Kūsijervi (Kuusijärvi jeb latviski - Egļezers). Vieta, kur atradās ezers, bija ļoti skaista. Tā bija meža vidū, apmēram divdesmit septiņu kilometru attālumā no Helsinkiem. Ezers ir neliels, un tam apkārt var apiet pa īpaši izveidotu taku.

Cepām desas, atklājām peldēšanas sezonu un izbaudījām saunu. Šajā atpūtas kompleksā bija gan elektriskās saunas, gan tvaika saunas. Man personīgi nepatika elektriskā sauna, jo atšķirībā no tvaika saunas elektriskajā saunā nebija tās pašas izjūtas, nebija tik liels karstums, kā gribētos, un arī gaiss bija pavisam citādāks nekā tvaika pirtī. Tvaika sauna bija ļoti patīkama, un ezera ūdens bija diezgan auksts (tas taču bija maija sākums!)

Bija arī iespēja spēlēt futbolu, kā arī mētāt lidojošo šķīvīti. Tā atpūšoties un baudot saunu un ezeru, laiks paskrēja nemanot. Bija žēl, ka jāatgriežas viesmājās, bet prieks, ka bijām gan izkustējušies, gan vēl vairāk sadraudzējušies.

Ja ir iespēja, es stipri ieteiktu ikvienam skolēnam pieteikties ERASMUS+ projektam, jo tā ir brīnišķīga izdevība iepazīt citas kultūras, jaunus cilvēkus un vienkārši lieliski pavadīt laiku!

Ralfs Eihentāls, 10.klases skolnieks

Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskola piedalās Eiropas Savienības atbalstītas skolu sadraudzības programmā ERASMUS+. Šīs skolu sadraudzības projekta nosaukums ir „Teach”, kam arī ir savs skaidrojums: „The European Art Chain” jeb „Eiropas mākslas virkne”. Projektā piedalās Eiropas Savienības valstu skolas, kuras ir no Latvijas, Somijas, Nīderlandes, Vācijas, Spānijas un Itālijas. 3 reizes gadā 8 skolēni (vecumā no 14 gadiem) no katras valsts tiekas kādā no šīm 6 skolām.

Saziņa šajā projektā, protams, notiek angļu valodā. Vieni to pieprot labāk, citi sliktāk, bet tas nerada problēmas, ja vien ir vēlme runāt. Ir pat bijuši gadījumi, kad skolēns gandrīz nemaz neprot angļu valodu, bet, kad ir jādara kāds darbs, tad paveic ļoti labi.

Spēja sazināties palīdz arī orientēties svešās vietās. Ja nezina, kā nonākt vajadzīgajā vietā, tad vienmēr var pajautāt ceļu kādam garāmgājējam. Bet ja nu garāmgājēju nav? Šajos gadījumos jāizmanto kartes un orientēšanās. Kartes arī mēdz sagādāt problēmas, bet man šķiet, ka kartes lasīt nav nemaz tik sarežģīti, kā arī, ja kaut vienu reizi esi gājis pa kādu ielu, ir iespējams atcerēties, kur tas ir.

Reizēm arī, lai kaut kur nonāktu, vajag uzdrīkstēties. Uzdrīkstēties darīt. Pirms piedalīšanās projektā es domāju, ka es neko nespēšu izdarīt labi. Taču man izdevās viss krietni labāk, nekā biju domājusi. Ir jāuzdrīkstas pārvarēt savu uztraukumu, uzstājoties publiski, uzrunājot kādu... Somijas projekta tikšanās laikā viens no darba uzdevumiem bija uzstāšanās radio. Šī aktivitāte savā ziņā mainīja mazu daļu no domām par uzdrīkstēšanos, jo pārraidē nevarēja zināt, vai kāds mani klausās vai ne. Tātad nezinu, vai bija vērts uztraukties. Es apzinos, ka ne visi jutās tāpat kā es. Kādam varbūt uztraukums bija lielāks, citam mazāks, bet to var pārvarēt, ir tikai jāuzdrīkstas ticēt sev, ka viss sanāks.

Projekta vizīšu laikā mēs, protams, nedzīvojam skolā. Mēs dzīvojam ģimenēs, kuras ar prieku mūs uzņem pie sevis. Attiecīgajā ģimenē ir jābūt konkrētās valsts skolas skolēnam vai pasniedzējam, kas uzņem ārzemju skolēnu pie sevis un vajadzības gadījumā nogādā skolēnu uz vietu, kur tam jānonāk. Sākumā pirms tikšanās viesuzņēmējs sazinās ar uzņemamo skolēnu, lai nerastos pārpratumi, piemēram, ar ēšanas paradumiem. Savā ziņā pirms nokļūšanas pie viesģimenes rodas kāds priekšstats par to, kā gan viss varētu būt, bet to nevar izjust, tikai domājot par viesģimeni. Visas domas mainās, kad viņus satiek. Cik man zināms, tad nav bijuši gadījumi, kad kādam būtu nepatikusi sava uzņēmējģimene. Šīs vienas nedēļas laikā var ļoti pieķerties cilvēkiem, kurus iepriekš neesi saticis.

Dzīvojot viesģimenē, ir jārēķinās ar to, ka vecāki varētu nemācēt angļu valodu. Ir gadījumi, kad skolēnam ir jādzīvo tālu no skolas un ir grūti nokļūt uz vakara pasākumiem. Projekta vizītes laikā ir jāsamierinās ar to, ka skan daudzas valodas vienuviet, kā arī jāsadzīvo ar to, ka grupu darbos mēdz neuzklausīt cits cita viedokli. Bet tas nav nekas tāds, kas projektā būtu nepārvarams.

Jebkurā gadījumā, labākais šajā projektā ir tas ko mēs iegūstam. Pirmkārt, tie ir jauni draugi. Tos mēs iegūstam, dzīvojot ģimenēs, kā arī strādājot grupās kopā ar citiem ārzemju skolēniem. Šīs nedēļas laikā mēs arī iegūstam jaunu pieredzi, kuru mēs, iespējams, nevaram iegūt, atrodoties tepat mājās. Mainās valodas izpratne, to pielietojot un dzirdot, kā to lieto apkārtējie.

Laiks, ko mēs pavadām kādā no valstīm, nav palaists pa vējam. Mēs iepazīstam pilsētu, lai zinātu, kur iet, kad atkal atgriezīsimies citreiz, kopā ar ģimeni vai draugiem. Mēs iemācāmies saprasties ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, strādājot grupu darbos. Mēs gūstam prieku, kad tos paveicam. Smejamies, kad esam iejutušies savā jaunajā kompānijā un runājam par jebko, kas ienāk prātā.

Es, protams, nevaru spriest par projektu visu dalībnieku vārdā, bet šis laiks, ko es pavadu, piedaloties projektā, – tas ir brīnišķīgs. Jaunie draugi, kultūras saskarsme... Var jau būt, ka viss izklausās pārāk labi, bet tas tik tiešām tā ir, un es nenožēloju, ka pieteicos piedalīties šajā projektā.

Māra Jēkabsone, 11. klases skolniece

 

postheadericon ERASMUS+ Holandē

 

postheadericon Eiropas mākslu virkne turpinās!

Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā turpinās starptautiskā ERASMUS+ projekta “TEACH” jeb “Eiropas mākslu virkne” darbība. Pēc rūpīgi veikta mājasdarba janvāra vidū 8 audzēkņi kopā ar 2 skolotājām devās Holandi, lai piedalītos uz projekta sanāksmē, kas bija veltīta fotogrāfijai un glezniecībai.

Lūk, ko par pieredzēto stāsta paši projekta dalībnieki.

Šajās 7 dienās mums īsti nebija brīvā laika, jo visa nedēļa bija pilna ar dažādām aktivitātēm. No vienas puses, tas nelikās labi, jo brīžiem vakaros bija tāds nogurums, ka nebija pat spēka paēst vai ieiet dušā. Bet, no otras puses, tas tomēr bija ļoti interesanti un forši, jo pavadījām visu laiku ar pārējiem projekta dalībniekiem.

Apkopojot visu viedokļus, visvairāk atmiņā ir palicis darbs grupās, portretu zīmēšana un slidošana. Arī tas, ka Holandes kultūra un ieradumi ir pavisam citādāki.

Pirmais, kas nāk prātā, ir viņu, mūsuprāt, dīvainie ēšanas ieradumi. Brokastīs holandiešiem pietiek ar pavisam mazu maizīti vai sausiņu, kuru viņi turklāt vēl apber ar saldām šokolādes skaidiņām. Šīs saldās skaidiņas, kuras pie mums reizēm ber uz desertiem, holandieši ber visur: uz sviestmaizes, kruasāniem, biskvītiem un pat uz šķiņķa pankūkām. Holandiešiem ir paradums visu ēst ļoti saldu - pat ēdienus, kuri ir sāļi un sātīgi, viņi pataisa saldus, uzlejot sīrupu, uzsmērējot šokolādi vai uzberot cukuru/skaidiņas. Vēl jāatzīmē tas, ka skolā nav iespējas paēst siltas pusdienas, no mājām tiek ņemtas maizītes, ar kurām viņi iztiek 8h, bet vakarā notiesā milzīgas porcijas. Ļoti iecienītas ir arī Stroop vafeles un lakrica.

Interesantas ir holandiešu mājas: tā kā zeme Nīderlandē vienmēr bijusi ļoti vērtīga, tad mājas celtas šauras un augstas, un arī mūsdienās holandiešu ģimenes bieži dzīvo nelielās, tomēr trīsstāvu mājās, kur augšstāvos ir guļamtelpas, bet pirmajā stāvā virtuve un dzīvojamā istaba.

Neierasti bija arī tas, ka dzīvojamā istabā ir plaši logi bez aizkariem, tātad katrs garāmgājējs var nolūkoties, kā ģimene pavada brīvo laiku.

Viens no ieradumiem, ko derētu pārņemt, ir velosipēdu izmantošana. Ar tiem brauc uz skolu, uz darbu, uz veikalu, pārvadā bērnus (īpašos ratiņos, kas piestiprināti velosipēdam priekšā). Var redzēt, ka velosipēdisti ir pat ļoti vērā ņemami satiksmes dalībnieki.

Pirmās asociācijas ar šo valsti man ir - velosipēdi visur, vējš un kanāli. Kopumā mēs visi bijām ļoti apmierināti ar šo braucienu.

Kristīne Paegle, 10. klase

 

Sestdiena, 16. janvāris

Savā ceļojumā izbraucām sestdienas rītā pulksten 4.00 no skolas pieturas. Ārā bija tumšs un auksts, visi bija miegaini, bet tas netraucēja, lai ar smaidu sejā dotos uz lidostu. Ap pulksten pusastoņiem izlidojām no Rīgas uz Amsterdamu. Šis bija mans pirmais lidojums ar lidmašīnu, tāpēc emocijas bija patiešām spilgtas un daudz kas pārsteidza. Ārā aiz lidmašīnas loga vēl pavērās gaišs un skaists skats, visu varēja pārredzēt, jo laiks bija skaidrs. Tā nu ap pulksten 10:00 mēs mierīgi piezemējāmies Šipholā, kas ir Amsterdamas lidosta. Tālāk devāmies uz vilcienu, kam gala stacija ir tieši lidostā, un braucām uz Utrehtu, kas ir tikpat krāšņa kā Amsterdama. Ieradušies Utrehtā, mēs atstājām mantas stacijas bagāžas glabātavā un devāmies apskatīt pilsētu.

Laiks ārā bija nedaudz vēss, bet patīkams, un pilsēta liela un skaista, ar bruģētām ieliņām, kanāliem un nelieliem tiltiem.

Vispirms centāmies atrast Speelklok, mehānisko mūzikas instrumentu muzeju, un tas mums arī izdevās. Mūzikas muzejā mēs apskatījām visdažādākos mūzikas instrumentus no dažādiem gadsimtiem, bet interesantākais bija tas, ka šie mūzikas instrumenti paši spēlēja mūziku, bez citu palīdzības. Tie bija lieli un mazi, ar visdažādākajām melodijām. Bija kādas klavieres, kas izskatījās pavisam parastas, bet, ieliekot tajās papīra loksni tam paredzētajā vietā, klavieres pašas spēlēja mūziku. Visa maģija slēpās vakuuma principā un caurumiņos, kas bija uz ieliktās papīra loksnes: caurumiņi dažādās vietās bija paredzēti dažādām skaņām, un līdz ar to klavieres pašas varēja izspēlēt jebkādu melodiju.

Pēc tam mums mazliet bija brīvais laiks pastaigāt pašiem pa Utrehtu un izpētīt to. Tad jau ap plkst. 16:00 mēs atkal sapulcējāmies Utrehtas stacijā, paņēmām bagāžu un devāmies uz vilcienu atkal, lai brauktu uz Bussumas staciju, kur mūs sagaidīja mūsu viesuzņēmēji. Tālāk jau kopā ar viņiem devāmies uz Heuzenu, lai iepazītu mūsu pagaidu mājas un ģimenes.

Mani uzņēma puisis Mičels, kurš bija ļoti foršs un asprātīgs. Pie Mičela dzīvoja arī itālietis Paulo, un tā mēs trijatā jau pēc laika bijām ļoti labi draugi.

Vakarā, kad mūsu vietas bija ierādītas un ģimenes mazliet iepazītas, mēs devāmies uz netālo pankūku restorānu, kur satikām visas grupas un visus projekta dalībniekus. Diena bija saspringta, un vakarā bija jau neliels nogurums, bet viss bija izdevies un man ļoti patika.

Pēc pankūku ieēšanas un foršas iepazīšanās mēs devāmies atpakaļ uz hosta mājām un gaidījām nākamo dienu.

Jānis Ķīlis, 11. klase

Svētdien, 17. janvāris

Svētdienas rītā cēlāmies ļoti agri. Pabrokastoju kopā ar viesģimeni un ar riteni devos uz norunāto satikšanās vietu netālu no skolas. Visi projekta dalībnieki jau pulcējās, autobusi jau arī bija klāt. Sēdāmies autobusos un devāmies uz Amsterdamu. Amsterdamā vispirms bija kopīga pastaiga pa skaisto pilsētu. Aplūkojām iespaidīgās celtnes, apbrīnojamās ieliņas un kanālus, līdz nonācām Muzeju skvērā. Skvēra malās atrodas trīs visapmeklētākie Nīderlandes muzeji, bet vidū ir zāliens, kafejnīcas, suvenīru veikali un arī slidotava. Sadalījāmies grupās un gājām apskatīt muzejus.

Es izvēlējos apmeklēt Stedelijk - modernās mākslas muzeju, jo nekad uz tādu neesmu bijis. Muzeja ēka bija ļoti iespaidīga, bet paši mākslas darbi neatstāja uz mani labu iespaidu, tie likās pārāk vienkārši. Mums gan nebija dots īpaši daudz laika, tikai pusotra stunda, tāpēc apskatījām tikai ļoti mazu daļu no lielā mākslasdarbu klāsta. Ja būtu vairāk laika apskatīt, tad, iespējams, iespaidi būtu bijuši pavisam citādāki.

Pēc muzeju apskates visi devāmies uz Amsterdamas Gaismas festivālu. Gājiens ilga vismaz stundu, un tā laikā varējām vērot lielpilsētas dzīvi, priecāties par savdabīgajām ēkā, un skaitīt tiltiņus pār kanāliem.

Gaismas festivāls Amsterdamā ik gadu sākas 6. decembrī un ilgst apmēram mēnesi, bet šogad bija mazliet ilgāk. Var teikt, ka mums palaimējās, jo svētdiena bija jau pēdējā festivāla diena. Gaismas objekti bija kanālu krastos vai pašos kanālos, tāpēc mākslasdarbus aplūkojām, braucot ar kuģīti. Objektus veidojuši mākslinieki no visām pasaules malām, tāpēc to idejas un stili bija ļoti atšķirīgi, kas apskati padarīja vēl interesantāku. Man atmiņā visvairāk ir palicis Aleksandra Stratimiroviča darbs ”Ziemeļblāzma”. Ja kādreiz ziemā dodaties uz Amsterdamu, tad šis festivāls būtu noteikti jāapmeklē, jo tas bija ļoti interesants un nekur citur neko tādu nebiju vēl redzējis.

Tā nu pienāca vakars un braucām atpakaļ uz Heuzenu, pilsētu, kurā dzīvojām, lai uzņemtu spēkus nākamajai dienai.

Edijs Lutinskis, 12. klase

Pirmdiena, 18. janvāris

Pēc ļoti interesantas, bet arī nogurdinošas ekskursijas Amsterdamā šo dienu sākām agri – astoņos no rīta bija jābūt skolā. Sākumā visi projekta dalībnieki satikās, lai kārtīgi iepazītos ar visu dalībvalstu skolotājiem (no katras valsts 2 skolotāji). Tad katra nacionālā grupa prezentēja savu mājasdarbu. Šoreiz tas bija - uzņemt aptuveni 20 melnbaltas fotogrāfijas no skolas dzīves. Bija ļoti interesanti redzēt, kā citās skolās notiek mācību process un sadzīve.

Pēc tam mēs sadalījāmies starptautiskajās darba grupās, kurās bija pa vienam pārstāvim no katrs valsts un divi mājinieki – holandieši. Katru grupu vadīja viens skolotājs. Sākās darbs pie uzdevuma, kas bija vienāds visām grupām – vismaz 6 (pa vienai no katras dalībvalsts) slavenas gleznas jāpielāgo mūsdienām un jānofotografē šīs jaunās versijas. Vajadzēja atlasīt gleznas, kas liktos interesantas visai grupai, un domāt par gleznas ideju, lai varētu veidot mūsdienu versiju.

Pēc darbošanās skolā mēs visi ar riteņiem devāmies ekskursijā pa Heuzenu, kurā šo nedēļu pavadījām. Tajā dienā spīdēja saule, tāpēc pilsētu apskatīt bija interesanti. Reizēm gan bija sajūta, ka, braucot uz priekšu, nonāc atkal tajā pašā vietā, jo mājas ir gandrīz vienādas. Bet kopumā bija jauka ekskursija kopā ar vietējiem jauniešiem. Heuzena noteikti atšķiras no Latvijas pilsētām ar māju izskatu un krāsu.

Pēc brauciena mēs, vairāki projekta dalībnieki, devāmies uz vietējo kafejnīcu, kur varējām nobaudīt kādu dzērienu vai ēdienu. Tad bija laiks atpūtai un vakariņām, jo bija jāuzņem spēks, lai vakarā jautri un atraktīvi spēlētu boulingu.

 

Dita Šteinfelde, 11. klase

Otrdiena, 19. janvāris

Diena iesākās ar gardām brokastīm viesģimenē, kur mani uzņēma ļoti jauka meitene Suzanna. Tad kopā braucām uz skolu.

Vispirms katra darba grupa apmeklēja mācību stundas. Mums pirmā bija vācu valoda., kur mēs katrs savā valodā pārtulkojām elementāras frāzes, piemēram: Mans vārds ir ….,Man ir… gadi, Sveiki, Labrīt! Nākamā stunda bija bioloģija, kurā skatījāmies video angļu valodā par cilvēka nervu sistēmu.

Pēc tam devāmies uz darbnīcām. Pirmajā darbnīcā profesionāla fotogrāfe stāstīja par savu pieredzi, mācīja mūs, kā uzņemt perfektu foto. Atcerēšos viņas padomus, ka jāskatās uz gaismu, leņķi, ēnām utt.

Nākamajā darbnīcā mēs mācījāmies zīmēt melnbaltus portretus. Man diez ko labi nesanāca. Vainīga varbūt skolotāja, ka nemācēja izstāstīt, kā labāk, precīzāk to veidot, varbūt neesmu talantīga māksliniece…

Pēc tam mums bija grupu darbs, kur mana grupa izdomāja doties nelielā izbraukumā ar velosipēdiem, lai izveidotu foto sesiju gleznu mūsdienu versijām. (Nīderlandē visi pārsvarā pārvietojas ar velosipēdiem, arī uz skolu).

Nākamais pasākums dienas programmā bija slidotavas apmeklējums. Man tas bija ļoti liels piedzīvojums, jo es pirmo reizi uzkāpu uz slidām. Pārvarēju visas grūtības un ar ārzemju draugu palīdzību ieguvu slidošanas iemaņas. Kaut kas pozitīvs manā dzīvē! Uzskatu, ka arī šī diena bija ļoti izdevusies!

Beāte Beatrise Brūvere, 9. klase

Trešdiena, 20. janvāris

Trešdiena bija viena no visgarākajām dienām projektā. Trešdienas rītā bija jāceļas salīdzinoši agri - 6:30, jo jau 8:15 bija jābūt skolā un līdz skolai ar velosipēdu jābrauc 30 minūtes.

Kad ieradāmies skolā un novilkām virsdrēbes, atsākās darbs 8 grupās: mēs uzņēmām fotoattēlus vajadzīgajam darbam. Mēs strādājām starptautiskās grupās, katrā grupā bija pa vienam cilvēkam no katras valsts. Mūsu darbs bija tāds, ka ikvienam dalībniekam bija jāizvēlas savas valsts mākslinieka glezna un visai grupai kopā jācenšas to interpretēt mūsdienīgi. Gāja ļoti dažādi un raibi, bet galu galā šis darbs bija izvērties par visjautrāko šajā braucienā.

Nākamais, manuprāt, bija viens no jaukākajiem momentiem - mēs zīmējām portretus kopā ar sākumskolas bērniem. Visi bērni bija ļoti mīļi un atsaucīgi! Mums pa pāriem bija jāuzzīmē vienam otrs uz īsta audekla, turklāt bija dotas visas pamatkrāsas, lai mēs varētu tās jaukt un izmantot dažādus toņus.

Tad bija jāatklāj savi veikumi un, parādot tos, mēs saviem jaunajiem draugiem no sākumskolas uzdāvinājām mazu saldumiņu kā piemiņu no Latvijas. Dāvinājām viens otram arī uzgleznotos portretus.

Nākamais starpbrīdis ilga 30 minūtes, šajā starpbrīdī visi sapulcējās ēdamzālē un ēda līdzpaņemtās maizītes. Pēc tam vajadzēja doties uz stāvlaukumu, kur mūs jau gaidīja autobusi, lai brauktu ekskursijā uz divām mazām pilsētiņām - Volendamu un Markenu. Volendama ir kādreizējā zvejnieku, bet tagad tūristu pilsētiņa ar ļoti daudziem suvenīru veikaliņiem un kafejnīcām. Šī vieta atrodas pie ļoti liela ezera, kuram pat galu nevarēja redzēt. Kad izstaigājām mazos suvenīru veikaliņus, tad ieēdām nacionālo Holandes gardumu - mazas pankūciņas ar pūdercukuru un saldējumu. Pēc gardās maltītes mēs devāmies uz stāvvietu, lai sēstos autobusos un dotos uz Markenu.

Markena ir maza pussala, kuru ar cietzemi savieno ļoti gara un šaura zemes strēle. Pussalā ir ļoti mazs ciematiņš ar vienu pārtikas veikalu, uz kuru visi gāja iepirkt saldumus atpakaļbraucienam un mājām. Markenā ir ļoti skaista mūra baznīca un veclaicīgas mājas, kas uzbūvētas ļoti tuvu viena otrai. Tie, kas nenobijās no tāla gājiena, pašā pussalas galā apskatīja romantisku bāku.

Atgriešanās mājās bija ļoti ilga, jo pa ceļam iekļuvām sastrēgumā, kurā nostāvējām veselu stundu! Nonākuši Heuzenā, atcerējāmies, ka vēl pašiem jānokļūst mājās, un, piemēram, mantās bija kaimiņpilsētā Bussumā. Tā nu mēs sēdāmies uz velosipēdiem un devāmies mājās. Kad atgriezāmies, bijām ļoti noguruši, bet viesuzņēmēji pagatavoja ļoti garšīgas vakariņas. Tā nu mēs paēduši un padzēruši devāmies pie miera.

Jūlija Laurinoviča, 9. klase

Ceturtdiena, 20. janvāris

Ceturtdienā, gluži tāpat kā iepriekšējās dienās, skolā bija jābūt jau 8.15, kas nozīmēja, ka jāceļas ir pietiekami agri, lai varētu paspēt sev sagatavot brokastis, un nokļūt ar velosipēdu līdz skolai.

Tad mums bija dotas aptuveni 3 stundas, lai pabeigtu savas darba grupas prezentāciju, kurā mums bija uzdevums moderni atveidot un nofotografēt 1 slavenu gleznu no katras projekta dalībvalsts. Tās varēja būt gan gleznas, kurās ir daudz personāžu, gan vienas personas portrets. Prezentācijā bija jāiekļauj arī neliels apraksts par katras gleznas autoru un jāpaskaidro, kādu vēstījumu mēs vēlējāmies paust ar savu gleznas atveidojumu.

No pulksten 12.00 līdz 14.00 noritēja darba grupu prezentācijas, un jāpiebilst, ka grupām nebija par ko kaunēties, jo darbs bija padarīts godam un ar lielu rūpību.

Pēc tam mums tika dots brīvais laiks, ko es ar savu viesuzņēmēju izmantoju pilnībā. Vispirms viņš mani iepazīstināja ar labākajiem vietējiem suvenīru veikaliem, kur patiešām varēja atrast daudzas interesantas un noderīgas lietas. Kad viss nepieciešamais bija iegādāts, mēs devāmies uz futbola laukumu, kur mans viesuzņēmējs bija sarunājis savus draugus, kuri gribētu uzspēlēt futbolu. Jāteic, ka vietējie bija manāmi pārsteigti par to, ka jaunieši no Latvijas arī māk spēlēt futbolu.

Kā jau tas mēdz gadīties, futbols ievilkās, un mums bija jāsteidzas mājās, lai sagatavotos vakara daļai. Noslēdzošais pasākums iesākās ar vakariņām kopā ar visiem projekta dalībniekiem, viesuzņēmēju ģimenēm un skolotājiem. Vakariņas bija īpašas ar to, ka tās bija veidotas kā pikniks, kur katrs pats izvēlas, ko un cik daudz viņš grib. Par ēdieniem rūpējās īpaša pavāru brigāde, kura visus ēdienus grilēja turpat uz vietas, laukumā pie skolas.

Kad izsalkums bija remdēts, visi tika aicināti aplūkot, kā mums bija izdevušās jau iepriekš pieminētās darba grupu prezentācijas, kā arī nacionālās prezentācijas.

Šoreiz viens no mājas uzdevumiem bija – nacionālajā prezentācijā ne tikai iepazīstināt ar sevi, bet arī parādīt kaut ko tādu, kas raksturo pārstāvēto valsti.

Ar nacionālajām prezentācijām gan radās nelieli sarežģījumi, jo bija problēmas ar audiofailu atskaņošanu, bet ātri vien tam tika atrasts risinājums, un visiem bija iespēja novērtēt gan latviešu, gan pārējo valstu pārstāvju sniegumu. Prezentācijas bija izveidotas visdažādākajos veidos. Spāņu skolēni bija sagatavojuši karstasinīgu deju un ietērpušies baltos kreklos, kas rotāti ar katram atšķirīgu lakatu. Dejas laikā viņi dziedāja un šķindināja instrumentus, kas līdzīgi tamburīniem. Vācieši bija izdomājuši kaut ko nebijušu – tie izspēlēja nelielu konkursu, kurā dažādu valstu pārstāvjiem bija ar aizsietām acīm jāuzmin, kas ir tās Vācijai raksturīgās ēdamlietas, ko tiem dod nogaršot, un 2 uzvarētāji beigu beigās saņēma piemiņas balvas. Viena no uzvarētājām bija mūsu Jūlija.

Mūsu prezentācijā bija pa drusciņai no visa – bija sagatavota gan latviešu tautas deja, gan latviešu tautasdziesma, gan neliels, bet spilgts vizuāls un informatīvs materiāls par Latviju, turklāt klātesošajiem bija iespēja nogaršot īstu latviešu rupjmaizi.

Somi, nīderlandieši un itāļi savas nacionālās prezentācijas bija veidojuši kā video, taču katrs video bija gluži atšķirīgs. Itāļi bija centušies iejusties viņu slavenākā renesanses laika dzejnieka Dantes ādā, nīderlandieši savdabīgā veidā bija nofilmējuši ekskursiju cauri skolai, kurā varēja iepazīties ar visām tās telpām, savukārt somi mums demonstrēja pašu veidotu televīzijas ziņu pārraidi, kurā iekļāva, viņuprāt, Somijai raksturīgas lietas.

Publika bija ļoti pozitīvi noskaņota un katru priekšnesumu pavadīja ar aplausiem.

Tā bija pienācis laiks, iespējams, skolēnu visvairāk gaidītajam notikumam – ballītei. Tad nu visi aizrautīgi metās dejot un bija ļoti sarūgtināti un pārsteigti, ka pēc šķietami īsa brīža ballīte jau bija galā un bija laiks atvadīties. Apmēram pulksten 00.30 mēs bijām nokļuvuši mājās, un bija steigšus jādodas gulēt.

Ilmārs Kalniņš, 12. klase

Piektdiena, 22. janvāris

Pienāca pēdējā diena Nīderlandē. Tā sākās pie ģimenes: mēs pamodāmies un kopīgi paēdām brokastis, un tad mums bija jādodas uz staciju, lai varētu braukt tālāk. Pie stacijas mēs visi sirsnīgi atvadījāmies no sava hosta un viņa ģimenes, kā arī no visiem pārējiem projekta dalībniekiem., jo nīderlandiešiem bija jādodas uz skolu, bet itāļi un vācieši brauca uz citu pusi. Somi bija aizbraukuši ļoti agri no rīta. Tikai ar spāņiem vēl bijām vienā vilcienā un no viņiem atvadījāmies pie Amsterdamas stacijas bagāžas glabātavas.

Tad visi kopā devāmies apskatīt pilsētu Ārā bija labs laiks, manuprāt, siltākā diena nedēļā! Vispirms apskatījām Tiso kundzes Vaska figūru muzeju, kurš bija ļoti interesants! Pēc tam devāmies, kur nu katrs vēlējās – citi uz kafejnīcu, citi pa veikaliem, bet citi vienkārši staigāja pa pilsētu, lai censtos saglabāt atmiņā gan tās arhitektūru, gan atmosfēru.

Kad bijām apskatījuši pilsētu, paēduši un iegādājušies suvenīrus, mēs devāmies tālāk uz lidostu. Šipholā bijām ieradušies laicīgi, tāpēc mums bija brīvais laiks, lai pastaigātu pa lidostu un iespēja iegādāties vēl suvenīrus un paēst pirms lidojuma. Tad bija jau pienācis laiks sēsties lidmašīnā uz Rīgu. Lidojums noritēja ļoti veiksmīgi, manuprāt, atlidojām ātrāk, nekā aizlidojām. Mūs sagaidīja pagasta mikroautobusa šoferis un arī sals, ko pa nedēļu bijām aizmirsuši. Bet gaiss likās tik svaigs! Visu mājupceļu priecājāmies par baltajiem sniega klajumiem un sarmotajiem kokiem. Koknese tai naktī izskatījās sevišķi skaista. Tā bija lieliska sajūta - atgriezties mājās! Tā noritēja mūsu pēdējā ceļojuma diena!

Šī nedēļa man bija iespaidiem pilna, savas sajūtas šīs nedēļas laikā nemācēšu pateikt, jo tās bija dažādas, katrā situācijā citādākas, bet kopumā ļoti labas, un, manuprāt, tas ir to vērts - izmatot šo iespēju un piedalīties šajā projektā! Iesaku to visiem, jo, nepiedaloties un neko nedarot, šādas sajūtas un pieredzi nevar iegūt.

Man ļoti patika visi muzeji, ko mēs apmeklējām, visai interesants bija vaska figūru muzejs, jo tur viss likās tik īsts un cilvēki tik dzīvi! Mums ļoti paveicās ar laika apstākļiem visās dienās, varbūt bija auksti, bet nebija dienas, kad lītu lietus, un tas, manuprāt, arī bija svarīgi!

Personīgi man šī nedēļa deva motivāciju mācīties angļu valodu, jo tā ļoti noder! Protams, šo braucienu nevarētu iedomāties bez mūsu grupas un mūsu foršajām, izpalīdzīgajām skolotājam, kas mums palīdzēja visās situācijās. Man patika ar jums pavadīt šo nedēļu!

Ieteiktu visiem iegūt tādu pieredzi, kādu ieguvām mēs!

Baiba Višķere, 10. klase

 

 

postheadericon ERASMUS+

Sācies rosīgs darbs starptautiskā ERASMUS+ projekta "Eiropas mākslu virkne" ietvaros. Tajā piedalās skolas no 6 valstīm: no Itālijas, Nīderlandes, Somijas, Spānijas, Vācijas un Latvijas.
I.Gaiša Kokneses vidusskolā projekta darbam varēja pieteikties visi skolēni, kuriem ir vismaz 14 gadu. Jau pirmajā tikšanās reizē jaunieši iepazīstināja ar sevi, cenšoties to darīt intriģējoši un radoši. Bija jāveic arī vairāki nopietni mājas uzdevumi, un pēc tam visi dalībnieki izvēlēja tos 8 skolēnus, kuriem bija iespēja pārstāvēt Latviju un Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolu projekta sanāksmē Spānijā.
Sanāksme notika no 7. līdz 13. novembrim Sitčesā, un mūsu skolēni Asnate Višķere, Dana Grunda, Dita Šteinfelde, Līga Ancāne, Māra Jēkabsone, Artis Dandēns, Edijs Lutinskis un Otto Asmuss pierādīja, ka, lai arī starp projekta dalībskolām mūsu skola ir pati mazākā, turklāt vienīgā, kas nav pilsētā, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc esam vājāki. Tieši otrādi! Mūsu audzēkņi prata droši uzstāties, labi runāja angliski, bija draudzīgi un atvērti.
Mājas darbi arī bija paveikti godam: jaunieši bija izveidojuši gan atraktīvas individuālās prezentācijas, gan nopietnas intervijas ar gados vecākiem kino skatītājiem, gan ļoti labu prezentāciju par nacionālo filmu (skolēni bija izvēlējušies filmu "Limuzīns Jāņunakts krāsā").
Šī projekta sanāksme bija veltīta kinomākslai, un, darbojoties internacionālajās grupās, skolēni veidoja īsfilmas, kurām bija 2 sākuma noteikumi: darbības vieta un tas, ka filmai jāsākas ar durvju atvēršanu. Tā kā vispirms bija vairākas teorētiskās un praktiskās nodarbības, ko vadīja aktrise, operators un kinostudijas darbinieki, arī skolēnu filmas izdevās daudzveidīgas un kvalitatīvas.
Tagad notiek gatavošanās nākamajai projekta sanāksmei Nīderlandē, kur tēma būs fotogrāfija un glezniecība.