Get Adobe Flash player
Sākums Erasmus+

postheadericon Erasmus+

postheadericon Projekts "ERASMUS+"

Jau sesto reizi mūsu skolas audzēkņi un pedagogi darbojas starptautiskā ar mākslu saistītā projektā, ko līdzfinansē ES. Šoreiz ERASMUS+ projekta WISE (Weaving Interdisciplinary Strands through Europe jeb Starppriekšmetu saites vijas cauri Eiropai) ietvaros veidosim ciešāku starppriekšmetu saikni, pētot dažādus mākslas veidus kopsakarā ar eksaktajiem mācību priekšmetiem, tādējādi projekts veicinās Latvijas IZM izvirzīto prioritāšu īstenošanu skolā. Projektā darbosies 6 skolas, un katrā no tām projekta sanāksmē skolēni izzinās, pētīs un veidos prezentācijas, strādājot starptautiskās grupās, kas ne vien mācīs sadarboties ar atšķirīgu tautību un mentalitāšu jauniešiem, bet arī ļaus izzināt kopīgo un atšķirīgo dažādu tautu kultūrā.

Mūsu partneri:
Istituto Magistrale Statale L. Pietrobono, Alatri, Itālija
Gooise Scholen Federatie Huizermaat, Heuzena, Nīderlande
Escola Pia de Sitges, Sitče, Spānija
Copernicus-Gymnasium Löningen, Lēningena, Vācija
Marks gymnasieskola, Gēteborga, Zviedrija

Starppriekšmetu saites
Spānijā 4.11.17.-10.11.17. - Māksla, tehniskais dizains, grafiskais dizains;
Nīderlandē 20.01.18. – 26.01.18. - Māksla, fizika, ķīmija, bioloģija, dabas zinātnes;
Latvijā 5.05.18. – 11.05.18. - Māksla, ģeogrāfija, bioloģija;
Vācijā 2018. gada oktobrī - Māksla un inženierija
Itālijā 2019.gada janvārī - Māksla un matemātika

Zviedrijā 2019. gada maijā - Māksla, ekonomika un uzņēmējdarbība

 

postheadericon ERASMUS+ projekta dalībnieki Spānijā

Šajā mācību gadā Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas skolēni uzsākuši darbu jaunā ERASMUS+ projektā “WISE”, kas paredzēts, lai vairāk izmantotu starppriekšmetu sakarus zināšanu un prasmju apguvei.

Pirmā projekta tikšanās notika Sitčesā, Katalonijas kūrortpilsētā. Skolēni stāsta par saviem iespaidiem.

Mūsu diena sākās ļoti agri no rīta. Pulksten 4:00 mēs visi atvadījāmies no ģimenēm un ar pagasta domes busiņu braucām uz lidostu. Viss noritēja veiksmīgi, jo neviens nebija neko aizmirsis. Nedaudz pirms pulksten 6:00 mēs jau bijām lidostā. Bez steigas reģistrējām bagāžu, izgājām drošības kontroli un sagaidījām mūsu lidojumu pulksten 7:35. Mums paveicās, jo lidojām jaunajā airBaltic Bombardier CS300 lidmašīnā. Šajā lidmašīnā bija pietiekami daudz vietas kājām, ekrāns, kurā var redzēt informāciju par lidojuma gaitu. Tas bija kaut kas jauns un patīkams!

Nolaidāmies Barselonā pirms pulksten 10. No milzīgās lidostas ar autobusu devāmies uz mūsu īslaicīgo apmešanās vietu netālu no Bokērijas tirgus un Barselonas centrālās ielas La Rambla. Nolikām hostelī mantas un devāmies piedzīvojumos Barselonas pilsētā.

Pirmā vieta, kurp aizgājām, bija Bokērijas tirgus, kur varēja nobaudīt dažādus gaļas un zivju ēdienus, saldumus, augļus un gardas sulas, kuru Bokērijas tirgū ir daudz, turklāt ļoti neierastās kombinācijās, kā, piemēram, mango un marakujas sula vai papaija kopā ar kokospienu. Nebija viegli no bagātīgā Mūsu diena sākās ļoti agri no rīta. Pulksten 4:00 mēs visi atvadījāmies no ģimenēm un ar pagasta domes busiņu braucām uz lidostu. Viss noritēja veiksmīgi, jo neviens nebija neko aizmirsis. Nedaudz pirms pulksten 6:00 mēs jau bijām lidostā. Bez steigas reģistrējām bagāžu, izgājām drošības kontroli un sagaidījām mūsu lidojumu pulksten 7:35. Mums paveicās, jo lidojām jaunajā airBaltic Bombardier CS300 lidmašīnā. Šajā lidmašīnā bija pietiekami daudz vietas kājām, ekrāns, kurā var redzēt informāciju par lidojuma gaitu. Tas bija kaut kas jauns un patīkamsun košā piedāvājuma izvēlēties!

Tālāk mūsu ceļš veda uz Guela parku, ko ir veidojis slavenais arhitekts Gaudi. Šis parks ir 17,18 ha liels, un lielāko daļu aizņem koki un dabas skati. Parka centrā atrodas dažādas ēkas, kas man asociējās ar elfu mājām no Ziemassvētku filmām. Arhitekts šajā parkā ir ieguldījis tik daudz darba un fantāzijas, jo laikā, kad parks tika celts, viņa idejas uzskatīja par muļķīgām, bet mūsdienās šīs celtnes liekas neparastas. Parks ieintriģē ar košajām flīžu mozaīkām, ēkām, kas nav centrētas klasiskā simetrijā, akmeņu veidojumiem un interesantajiem tropu augiem kopumā. Pēc šīs brīnišķīgās vietas apmeklējuma mums bija neilgs brīvais laiks.

Vakarā mēs devāmies aplūkot Maģisko strūklaku šovu. Tas bija apburošs skats, jo tajā bija apvienotas strūklaku „dejas’’, mainīga gaisma un mūzika, kas radīja noskaņu.! Dienā ejot gar šīm strūklakām, nevarētu pateikt, ka tās ir atšķirīgas no citām, bet vakarā paveras debešķīgā šo strūklaku puse.

Pēc visiem pirmās dienas piedzīvojumiem un nostaigātajiem 19 km mēs devāmies uz mūsu naktsmītni un gājām gulēt.

Una Gadzāne, 8.klases skolniece

 

Otrajā dienā, sestdienā, mūsu diena iesākās salīdzinoši agri. Pirmā vieta, ko mēs apmeklējām, bija Barselonas katedrāle. Šī baznīca, manuprāt, bija salīdzinoši maza, tomēr ar labu arhitektūru. Uz katedrāli gājām cauri senākajai pilsētas daļai, Barri Gotic, kur bija šauras un līkumotas ieliņas – pavisam atšķirīgas no 19. gs. beigās veidotajām taisnajām un plašajām ielām, kas ir raksturīga Barselonas pazīme. Tālāk mēs devāmies uz ļoti iespaidīgo Sagrada Família. Kur nu bez slavenā Antonio Gaudi mākslas darba?! Manuprāt, šī bija viena no iespaidīgākajām ēkām, ko es savā dzīvē jebkad esmu redzējusi. Tā kā galvenā tēma šim braucienam bija māksla un dizains, mēs redzējām ļoti labu paraugu, kas tad īsti ir māksla un dizains spāņu uztverē. Iekštelpu logi bija visās varavīksnes krāsās, telpas bija lielas ar augstiem griestiem, bet ārpuse - tā bija īsta pērle pāri visam! Man tā atgādināja kādu ļoti eksotisku augu. Apbrīnojami, kā cilvēks spēj kaut ko tādu izdomāt un radīt!

Dienas otro pusi mēs pavadījām kā nu kurš: citi gāja iepirkties, citi turpināja apskatīt Barselonu, bet citi devās līdz jūrai. Ap pulksten pieciem mēs satikāmies mūsu hostelī un paņēmām koferus, lai tālāk dotos uz Sitčesu, uz mūsu mājām turpmākajai nedēļai. Stacijā ieradāmies pusstundu iepriekš, iegādājāmies biļetes un laimīgi devāmies uz vilcienu, kuram būtu jāpienāk pēc trīsdesmit minūtēm. Kad trīsdesmit minūtes bija pagājušas, mēs joprojām gaidījām. Bija pagājusi nu jau stunda, pusotra, un mēs noprojām gaidījām. Izrādās, ka visi vilcieni uz Sitčesu negaisa dēļ bija atcelti (laikam kaut kur bija sagāzti koki, bet neviens neko nepaskaidroja, un arī vietējie pacietīgi gaidīja). Tā nu mēs ar vilcienu mērojām ceļu uz lidostu. Kad bijām ieradušies lidostā, sākās traks skrējiens, lai paspētu uz Sitčesas autobusu, kas kursē tikai reizi stundā. Skrējām daudz un ātri! Kā skolotājas teica, šis skrējiens ir stabilā otrajā vietā visu Comenius un Erasmus+ projektu skrējienu sarakstā. Mēs nonācām līdz vietai, kur bija jābūt mūsu autobusam, bet mums pateica, ka esam to nokavējuši. Noskumuši mēs samierinājāmies ar to, ka būs jāgaida vēl stunda līdz nākamajam, tomēr, izrādījās, ka patiesībā autobuss kavējās, tas pienāca tikai pēc 10 minūtēm, un šoreiz mēs bijām uzvarētāji. Ceļš līdz Sitčesai bija apmēram divdesmit piecas minūtes. Kad ieradāmies pilsētā, kopīgās vakariņas skolā jau bija nokavētas, bet tas mums neliedza iepazīties ar savām viesģimenēm, doties mājās un vakariņot tur.

Diena bija piepildīta, ar daudz piedzīvojumiem, tomēr es vēlētos ko tādu atkārtot vēlreiz!

Līva Liāna Liepiņa, 8.klases skolniece

 

Svētdien, 5.. novembrī, mēs apmeklējām Salvadora Dalī teātri–muzeju Figeresā. Tā dizainu veidojis pats Dalī, lai dotu skatītājiem iespēju ienākt viņa ārkārtējā, unikālajā pasaulē. Kā zināms, Dalī ir slavens spāņu gleznotājs, sirreālisma virziena pārstāvis. Viņa neparastie darbi ir uzskatāmi par spilgtāko sirreālisma paraugu.

Dalī bija sieva, Gala, kuru viņš daudz gleznojis un bez kuras viņš nevarētu dzīvot, tā bija viņa mūza.

Lai arī Dalī bija dzimis mazā Spānijas pilsētiņā Figeresā, viņš nekad to neaizmirsa (nepameta). Slavenais gleznotājs gribēja, lai muzejs atrastos viņa dzimtajā vietā, nevis Barselonā vai citā lielpilsētā. Muzejs atrodas tieši tajā vietā, kur bija Figeresas Pilsētas teātris, kas tika sagrauts Spānijas Pilsoņu kara laikā. Muzejs tika atklāts 1974. gadā, un tā izveide prasīja vairāk nekā 10 gadus.

Muzeja apmeklējums laba gida vadībā – tā bija vienreizēja pieredze: sirreālismu bija iespējams izjust visā muzejā: gleznās, telpu noformējumā, arhitektūrā... Tas bija kā ceļojums Dalī prāta iekšienē.  Tas bija gan aizraujoši, gan pat jautri – mēģināt saprast Dalī domas.

Pēc tam mēs devāmies uz tiešām lielisku zvejnieku ciematiņu, kam apkārt bija parks un blakus – brīnišķīga pludmale. Laiks bija jauks, gan visai vējains, bet ne auksts, un ūdens bija koši zilā krāsā, gandrīz hipnotizējošā. Mēs varējām ieturēt maltīti, pastaigāties parkā un aprunāties ar citu valstu skolēniem.

Kad atgriezāmies Sitčesā, bija jau vakars. Lai arī bijām noguruši, diena bija neaizmirstama!

Ari Kardozo Peišoto, 11. klases skolnieks

 

Pirmdien, 6. novembrī, mēs, visu projekta dalībvalstu skolotāji un skolēni, tikāmies plkst. 8:00 Sitčesas skolā. Pirmais dienas uzdevums bija katras valsts pārstāvjiem parādīt savas sagatavotās prezentācijas.Plkst.10:00 mēs gājām cauri pilsētai uz Sitčesas domes skaisto namu un tur tikāmies ar pilsētas mēru, kurš priecājās mūs uzņemt un bija sagatavojis nelielu runu. Tad mēs devāmies atpakaļ uz skolu, kur turpinājām skatīties prezentācijas.

Kad visi bija veiksmīgi parādījuši mājās sagatavotos uzdevumus, kā arī pastāstījuši (vairāk gan parādījuši!) par savu pilsētu, skolu un paši par sevi, bija laiks nobalsot par projekta logo. Balsojumā uzvarēja mūsu skolas skolēnu Asnates un Dominika zīmētais logo!

Pēc tam mūs sadalīja četrās starptautiskās darba grupās. Katrai grupai bija doti iespējamie jautājumi intervijām un nosaukti kādas nozares speciālisti, kuri jāintervē. Daži devās pie pavāriem un vīna speciālistes, citi pie dizaineriem, arhitektiem.

Manai grupai tika dota iespēja intervēt vīna eksperti un divus pavārus, kuriem pašiem arī pieder restorāni. Viņi bija sagatavojuši greznu galdu, uz kurā kā paraugi bija uzlikti visdažādākie produkti. Taču iespējas tos nobaudīt gan nebija, bet pasākuma beigās visiem tika dota iespēja izmēģināt tradicionālu spāņu krūzi, kurai kā lejkannai bija garš snuķis, pa kuru mutē liet dzērienu. Tā bija ļoti atraktīva un aizraujoša iespēja to izmēģināt. Pavāri paskaidroja, ka tāda krūze domāta, lai nevajadzētu katram savu glāzi: tā kā lūpas krūzei nepieskaras, to droši varot izmantot visi!

Kad intervijas bija beigušās, mums bija brīvais laiks. Daudzi ar viesģimenēm devās mājup, daži apmeklēja kafejnīcu, veikalus vai basketbola spēli skolā. Es kopā ar savu viesģimeni vakarā devos uz nelielu blakusesošu pilsētiņu Villanovu, kur nedaudz pastaigājām pa veikaliem un tad ieturējām vakariņas restorānā. Ar to arī pirmdiena noslēdzās.

Renāte Zjukova, 12. klases skolniece

Otrdienā mēs apmeklējām jauno Barselonu. Tur apskatījām Palo Arto Market- vietu, kurā darbojas dažādi dizaineri, arhitekti un radošie uzņēmumi. Bijām Barselonas Dizaina muzejā. Tam ir uz 4 lielas sadaļas: kosmosa dizains, produktu dizains, informācijas dizains un mode. Mūsu grupa apskatīja modes ekspozīciju - tur varēja redzēt apģērbu attīstību un lietas, kuras bija populāras katrā laika posmā. Tas bija gan interesanti, gan vērtīgi, jo lika domāt par to, cik ļoti mode spēj ietekmēt cilvēkus un viņu priekšstatus par skaisto.

Pēcpusdienā aizbraucām apskatīt Barselonu no augšas - uzkāpām augstākajā punktā. Skats bija apbrīnas vērts, jo tik skaistas ainavas bieži nevar redzēt! Turklāt tas bija gandrīz tajā pašā vietā, kur piektdienas vakarā skatījāmies muzikālās strūklakas. Cik interesanti bija salīdzināt iespaidus vakara tumsā ar brīnumainajām strūklakām un saules apmirdzēto pēcpusdienas panorāmu!

Vakarā Sitčesā gājām skatīties saulrietu un pavakariņot kopā ar draugiem no citām valstīm. Šī diena bija tiešām izdevusies, jo varēja iegūt daudz jaunu zināšanu un iespaidu par modes attīstību, kā arī iepazīties ar jauniem draugiem!

Asnate Višķere, 11. klases skolniece

Projekta nedēļas trešdienā plkst. 8:00 sākās īstais, praktiskais grupu darbs. Katrai grupai bija dots uzdevums – izveidot logo par tradicionālo ēdienu Spānijā, dizainēt etiķeti vīna pudelei, izplānot karti ar tūrisma ceļvedi pa projekta pilsētu Sitčesu, izveidot mūsdienīgas cepures. Katrai grupai padomus deva un palīdzēja dizaina speciālisti. Darbs grupās ritēja raiti, jo bija jāuzspēj izdomāt, izdarīt nevilcinoties.

Tieši šajā dienā mums nācās saskarties ar Katalonijā notiekošajiem nemieriem: otrā dienas daļa, kas bija paredzēta grupu darba veikšanai, tika atcelta, jo daļa Katalonijas iedzīvotāju bija pieteikuši streiku, kas izpaudās kā valsts iestāžu, tai skaitā arī skolas, darba apturēšana. Skola tika slēgta, un mēs ieguvām neplānoti daudz brīva laika.

Mums ieteica nekur nebraukt, jo ceļi esot bloķēti. Tā nu pēcpusdienā

savu brīvo laiku pavadījām dažādi – daudzi devās uz kafejnīcām, kas ir ļoti izplatīts brīvā laika pavadīšanas veids, citi apmeklēja interesanto vietējā mākslinieka Rusinjola muzeju un apskatīja viņa savākto mākslas darbu un dzelzs priekšmetu kolekciju, vēl citi vienkārši atpūtās kopā ar viesu uzņēmēju ģimeni.

Vakarpusē mēs, visi projekta dalībnieki, devāmies uz pilsētas centru, kur kopīgi pavadījām laiku.

Tomass Miglāns, 12. klases skolnieks

 

Ceturtdienu iesākām kopā ar mūsu viesuzņēmējiem: gājām uz viņu mācību stundām. Man gan stunda nebija īpaši interesanta, jo nekas netika tulkots. Pat īsti nesapratu, vai skolotāja stāstījums bija par bioloģiju vai fiziku.

Pēc tam mums bija jādodas uz savām darbnīcām, kur vajadzēja pabeigt iesāktos darbus. Es jau biju pabeidzis, tāpēc man bija daudz brīvā laika pastaigāt pa skolu un pavērot, kā viss šeit notiek. Es redzēju, ka spāņiem skola ir apvienota ar bērnudārzu un ir ļoti skaļš. Ievēroju,,ka viņiem ir savs spēļlaukums, kur ir basketbola grozs un futbola vārti.

Brīvais laiks bija arī pēc darbu pabeigšanas un darbu sagatavošanas izstādes apskatei. Vakarā izstādē bija daudz cilvēku - vecāki no viesģimenēm, mākslinieki un projekta dalībnieki. Pat mērs ieradās! Mūsu uztaisītās cepures visi ievēroja. Arī citām projekta dalībnieku grupām bija aizraujoši darbi. Vieniem bija jātaisa vīna pudeļu etiķetes un kompāniju logo, bet citiem bija jāveido virtuves rīki un plītis, kas speciāli domātas cilvēkiem, kam ir problēmas ar veselību vai fizisko stāvokli. Katra grupa stāstīja par sava darba procesu un rezultātu.

Pēc izstādes devos ar savu viesuzņēmējģimeni paēst vakariņas vienā no labākajām restorāniem Sitčesā! Tad devāmies uz atvadu ballīti, kur izbaudījām mūsu pēdējās stundas Spānija.

Vakarā bija atvadu ballīte, kas notika bārā. Bija nelielas uzkodas, bezalkoholiskie dzērieni un mūzika, pie kuras dejojām. Žēl, bet nevienu latviešu melodiju nedzirdējām! Pusnaktī atvadu pasākums beidzās, un mēs atvadījāmies no jauniegūtajiem draugiem ar cerību, ka tos vēl kādreiz sastapsim.

Dominiks Liopa, 9. klases skolnieks

 

postheadericon Izstāde „Daugavai būt”

Erasmus+ projekta notikšanai Latvijā un tā gatavošanās ietvaros mūsu projekta kolektīvs devās uz galvaspilsētu Rīgu, lai apskatītu izstādi "Daugavai būt", Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.

Izstāde „Daugavai būt”

5.decembrī ERASMUS+ projekta WISE dalībniekiem bija iespēja apmeklēt Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādi „Daugavai būt”. Tās pamatā ir notikumi, kas Latvijas sociālajā atmiņā saistās ar Daugavas vārdu un ievadīja Trešo atmodu: 1958.–1959. gada sabiedrības cīņu par Kokneses kanjona un Staburaga saglabāšanu, ceļot Pļaviņu hidroelektrostaciju (HES), un 1986.–1987. gada kampaņu par Augšdaugavas glābšanu no Daugavpils HES celtniecības rezultātā draudošās ielejas appludināšanas. Izstādē par Daugavu stāsta Kokneses, Sēlpils un Aizkraukles arheoloģisko izrakumu laikā iegūtie priekšmeti, kā arī Daugavas zvejnieku un plostnieku darbarīki, kādus upes krastos dzīvojošie lietoja pirms Daugavas HES celtniecības. Mums bija iespēja apskatīt herbārijus, kukaiņu kolekcijas un fotogrāfijas ar izglābtajām augu sugām un ainavām no neapplūdinātajām Augšdaugavas teritorijām, kā arī pret Daugavpils HES celtniecību vērstās sabiedrības protesta vēstules un mūsdienu fotogrāfijas, kurās redzama 80. gados izglābtā Daugava. Kad izstādes apmeklējums tuvojās beigām, mēs noskatījāmies īsfilmu, kurā tika parādītas vairākas appludinātās teritorijas un cilvēki stāstīja par tām.

Man ļoti patika, ka izstādi caurvija dažadi darbi, kuros atainotas jau zudušās Daugavas ainavas un pati Daugava mākslinieku skatījumā. Vēl izstādes sākumā mēs apskatījām uz grīdas izvietotu karti, kurā parādītas Pļaviņu HES celtniecības rezultātā appludinātās teritorijas. Šī karte palīdzēja man labāk izprast gides stāstīto. Kopumā man izstāde patika, un es to ieteiktu apskatīties visiem, kam Daugava ir tuva. Izstāde atvērta līdz 17. decembrim.

Patrīcija Kristiāna Ozoliņa, 9.klases skolniece

 

postheadericon ERASMUS+ projekta WISE tikšanās Nīderlandē.

Janvāra otrajā pusē septiņi Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas audzēkņi kopā ar 2 skolotājām devās ceļā uz starptautiskā projekta WISE tikšanos Heuzenas pilsētas Huizermaat ģimnāzijā (Nīderlande). Kā jau vēstīts, šis projekts ir ļoti atbilstīgs jaunajām nostādnēm izglītībā, jo skolēni mācās izmantot vienā mācību priekšmetā iegūtās zināšanas un prasmes izmantot citās jomās. Projekta koordinatori no Heuzenas bija izvēlējušies vienot vairākas eksaktās zinātnes (fiziku, ķīmiju, bioloģiju, matemātiku, IT) ar mākslu. Tādēļ skolēni strādāja 6 starptautiskās grupās, un katra grupa veica atsevišķu uzdevumu nedēļas garumā. Taču darba grupas tika izveidotas jau agrāk, un mūsu braucēji, palīdzot citiem mūsu skolas projekta dalībniekiem, jau iepriekš bija pacentušies vairāk uzzināt par savas grupas tēmu, tāpēc ceļā devās, bruņoti ar informāciju, kas arī lieti noderēja. Lūk, ko stāsta skolēni!

Piektdienas pēcpusdienā apmēram plkst. 16:30 no skolas vārtiem izbraucām uz Rīgas lidostu, 19:00 izlidojām uz Brēmeni, kurā ieradāmies 21:30. Kad nonācām Brēmenē, sagaidījām savu bagāžu un devāmies uz tramvaju, lai nokļūtu tuvāk hostelim, kurā pavadījām pirmo nakti. Vakarā gan daudz ko no Brēmenes neieraudzījām, paspējām tikai aiziet uz tuvāko “McDonalds” ieturēt vakariņas.

Sestdienas rītā agri cēlāmies un devāmies uz Brēmenes centrālo staciju, bet tad – pārsteigums! - vilciens, uz kuru laikus internetā bija nopirktas biļetes, bija atcelts un nācās ātri izdomāt jaunu maršrutu. Tā nu ceļojums bija garāks, turklāt izmantojām vairāk satiksmes līdzekļu: ar vilcienu devāmies uz Lēru, kur pārkāpām autobusā, ar to braucām līdz Vēnerai, kur bija jāpārkāpj vilcienā, kas devās uz Utrehtu, kuru bijām iecerējuši apskatīt, bet garā brauciena dēļ tas īsti neizdevās. Tad vēl atlika īss brauciens līdz Bussumai, kur mūs gaidīja mūsu viesģimenes un kopīgs pasākums ar visu projekta dalībskolu videoprezentācijām,. kurās bija parādītas pilsētas un skolas. Vakars bija patīkams, visi projekta dalībnieki satikās, baudīja viesuzņēmēju gatavotos ēdienus un pavadīja laiku kopā.

Ralfs Eihentāls, 12. klases skolēns

Svētdiena sākās ar tikšanos pieturā un ceļu uz Roterdamu. Roterdamā pirmais uzdevums projekta dalībniekiem bija atrast ceļu no vietas, kur mūs izlaida autobuss, līdz Euromast - TV tornim. Tas bija kā saliedēšanās uzdevums, kas jāpaveic kopā ar savu viesuzņēmēju,. Pēc tam mums tika dots brīvais laiks, ko izmantojām, lai paēstu. Brīvais laiks beidzās, kad sākās TV torņa apskate – kāpiens un brauciens ar liftu augšup, aptuveni 100m augstumā. Pēc TV torņa apskates devāmies tālāk uz pilsētas centru, kur ir ļoti daudz modernas arhitektūras. Vispirms apbrīnojām tirgus halli, kas veidota kā kupols un kam ārējās sienās ir dzīvokļi. Kopā apspriedām, cik ļoti iespaidīga ir šī būve, salīdzinot ar Rīgas Centrāltirgu: ļoti moderna un plaša halle, ļauj izbaudīt Nīderlandes labumus, sākot ar augļiem un dārzeņiem, un beidzot ar saldumiem, kā vafeles vai šokolādes konfektes. Netālu no tirgus halles atradās ‘’Kubu mājas’’, kuras arī devāmies apskatīt. Tās ir būvētas kā kubi, kas sagāzti uz to virsotnēm, sākotnēji liekot domāt, ka grīdas iekšā arī ir slīpas, taču tā tomēr nav. Kopā izveidotas 38 kubu mājas un divas, tā saucamie milzīgie kubi, kas savienoti kopā uz izmantoti kā dzīvojamās mājas. Viens no dzīvokļiem ir atvērts apmeklētājiem, un tajā arī iegājām iekšā. Galvenā ideja šīm mājām ir - maksimāli izmantot vietu kubā. Katrā dzīvoklī ir trīs stāvi, kas raksturīgi arī tradicionālajām senajām holandiešu mājām.

Pēc arhitektūras šedevru apskates devāmies uz tūristu iecienīto ”Pankūku kuģīti”. Tur ēdām vakariņas, kā jau noprotams pēc nosaukuma, tās bija pankūkas, un kuģītis pa to laiku peldēja pa upi un kanāliem, ļaujot jūsmot par skaisti izgaismotajiem namiem krastos.
Vakaru pavadījām, atpūšoties kā nu kurš, jo visi bijām noguruši.

Atis Āre, 11. klases skolnieks

Pirmdiena bija pirmā projekta darba diena. Skolā bija jāierodas 8:15, un rītu iesākām ar trim interesantiem uzdevumiem, kas mums palīdzēja citam citu labāk iepazīt, kā arī tādā veidā , manuprāt, bija vieglāk atraisīties un uzsākt sarunas arī ar citu valstu dalībniekiem, jo līdz šim lielākā daļa dalībnieku staigāja kopā ar savas valsts pārstāvjiem. Pirmais uzdevums - sastāties vienā garā rindā tā, lai pēc vārdu pirmā burta mēs stāvētu alfabēta secībā. Otrais uzdevums – nostāties rindā no jaunākā līdz vecākajam dalībniekam. Trešais uzdevums - nostāties rindā pēc augumiem, no īsākā līdz garākajam. Manuprāt, tas ļoti palīdzēja atvērties, un tādā veidā bija vieglāk uzsākt sarunas ar citiem projektā iesaistītajiem. Pēc šiem trim uzdevumiem mums visiem bija jānostājas tā, lai mēs veidotu projekta nosaukuma akronīmu WISE, un tad no augšas mūs visus nofotografēja.

Pēc tam sadalījāmies darba grupās un mums izrādīja skolu, pastāstīja, kā viņiem notiek nodarbības skolā, parādīja kabinetu izvietojumu. Un tad arī pa īstam sākās projekts, jo beidzot sākās grupu darbs – iepazināmies ar skolotāju, ar galveno uzdevumu, kas jāpaveic šajā nedēļā, un skolotājs parādīja eksperimentu ar kečupu un eļļu, kurš gan diemžēl neizdevās, jo eļļa nebija pietiekami auksta.

Pēc nodarbībām skolā mums bija brīvs vakars ar savām viesģimenēm.

Elīna Zukule, 12. klases skolniece

Otrdienas rīts bija nedaudz mierīgāks, jo es jau biju pieradis celties 6:30 no rīta, lai savlaicīgi sagatavotos 7km garajam ceļam, kas katru dienu ar velosipēdu bija jāveic uz skolu. Skolā turpinājām iesākto darbu savās grupās, un, ja citām grupām jau bija kaut neliela nojausma, ar ko un kā viņi strādās, mēs vēl līdz praktiskam darbam nebijām nokļuvuši. Mūsu grupas uzdevums bija izdomāt kādu lietu, kas sastopama dabā, un ieviest to mūsu dzīvē, lai atvieglotu ikdienu. Tā kā idejas nebija, jo tās, kuras izdomājām pirmdienā, jau ir īstenotas pirms mums, neilgo darba laiku pavadījām, gudrojot projekta tematus.

Pēc dotā darba laika beigām mēs devāmies ekskursijā uz Hāgu, kur izmantojām laiku, lai aplūkotu pilsētu, ejot cauri tai. Apskatījām pāris lielas un skaistas ēkas, pirms nonācām pie Ešera muzeja un devāmies tajā iekšā. Muzejs man likās diezgan interesants, jo visi tajā redzamie mākslas darbi lika padomāt un paskatīties uz tiem vairākkārt.
Pēc muzeja apmeklējuma braucām uz Hāgas pludmali, kur izmisīgi meklējām ceļu uz McDonalds, jo gribējās paēst. Laika apstākļi arī nebija pārāk pateicīgi, lai izbaudītu laiku pludmalē. Pēc atgriešanās Heuzenā un mājupceļa mērošanas cauri lietum nekas cits neatlika kā paēst kopīgas vakariņas - kartupeļu biezputru ar gaļu un zaļumiem - un sēsties pie televizora, atpūšoties un sagaidot rītdienu.

Otto Asmuss, 12. klases skolēns

Trešdien kārtējo reizi cēlos plkst.07:30, sagatavojos skolai un devos uz to.Tā neatradās tālu no vietas, kur es uzturējos projekta nedēļā, tāpēc agri celties nebija vajadzības. Līdz pat pēcpusdienai ritēja darbs grupās.
Kad viss iecerētais jau bija paveikts, devāmies uz Nīderlandes galvaspilsētu Amsterdamu. Bija jau ap vakara pusi, bet tas netraucēja, jo laika apstākļi šajā dienā bija ļoti labvēlīgi. Apskatījām pilsētas centru, kā arī slavenos kanālus nakts gaismā. Varu sacīt: kaut tā bija jau trešā reize, kad biju Amsterdamā, manas sajūtas bija ļoti pozitīvas, jo pilsēta ir tik skaista, ka tā pārsteidz mani katru reizi.

Pilsētā sastapām latviešu tautības personu, kura jau vairākus gadus šeit dzīvojusi un mūs atpazina pēc valodas. Sastapām arī vīrieti, kurš veido mūziku, viņš mums repoja brīvajā stilā un tad piedāvāja nopirkt viņa albumu, ko mēs arī izdarījām.

Kopumā diena bija izdevusies, bija ļoti interesanti.

Mairis Bērzkalns, 11. klases skolnieks

Agri no rīta devāmies uz skolu, lai pabeigtu grupu darbus. Tā kā lielās telpu noslodzes dēļ grupu darba vietas bieži mainījās, rīts parasti sākās ar savas grupas sameklēšanu. Katrs atradām savu grupu un pabeidzām savus projektus.

Kad visas grupas bija sagatavojušās, sākām demonstrēt iznākumus.
Molekulārās gastronomijas grupa palūdza skolotājus vai skolotājas nodegustēt grupas gatavotos ēdienus. Bija gan uzkodas, kas izskatījās kā sviestmaize ar ikriem, bet bija salds cepums ar krēmu, gan burgers ar fritētiem kartupeļiem (īstenībā braunijs ar bezē cepumu un svaigiem kolrābjiem), gan spageti ar tomātu mērci , bet makaroni bija no baltās šokolādes un tomātus “tēloja” zemenes.

Krāsu pigmentu grupa pastāstīja par sava darba gaitu un to, kas ir attēlots grupas veidotajā gleznā, kas uzgleznota ar pašu darinātajām krāsām.
Ešera grupas dalībnieki arī parādīja savu veikumu un pastāstīja, kā grupas darbā izmantoja matemātiku.

Nākamā prezentācija bija Kaldera grupas dalībniekiem. Viņi pastāstīja, ko jaunu uzzināja, kā noderēja fizika un kā izgatavoja savu mobilo objektu.
Sekoja 3D printēšanas grupa, kas pastāstīja par saviem jaunajiem izgudrojumiem un parādīja, ko izprintējuši.

Pēdējā uzstājās biomimikrijas grupa ar veselām trim prezentācijām. Grupas dalībnieki stāstīja, kā un kāpēc hameleons spēj mainīt krāsu un kā šo principu varētu izmantot, lai cilvēki ātri un bez kaitējuma veselībai varētu mainīt matu krāsu, jo tas noderētu, piemēram, aktieriem. Vēl uzzinājām, kāpēc lotosa lapas spēj atgrūst ūdeni un netīrumus un cik noderīgi būtu, ja to varētu ieviest logu stiklu apstrādē. Ļoti interesanti bija klausīties stāstījumu par to, kā polārlāča ķepas uzbūves princips noderētu māšinu riepām. Otto pat bija izgatavojis lāča ķepas uzbūves paraugu no koka!
Pēc prezentācijām tika atvēlēts brīvais laiks, tāpēc braucām ar velosipēdiem uz pilsētas tirgu, kur panašķojāmies ar kādu kūciņu, un pēc tam devāmies uz uzņēmējģimenes mājām, lai varētu sagatavoties atvadu ballītei. Kad bijām gatavi, braucām uz noslēguma ballīti, kas notika patālu no Heuzenas. Ballīte tika organizēta tādā kā viesu mājā. Vieta, kurā visi ballējās, bija liela zāle ar aizkariem pie sienām. Mūzika bija moderna, kā parastā mūsdienu ballītē. Varēja arī paprasīt, lai uzliek kādu dziesmu. Pavadījām labu laiku ballītē, izbaudījām pēdējās stundas kopā ar nedēļas laikā iepazītajiem cilvēkiem un arī kārtīgi atvadījāmies. Ap pusnakti devāmies mājup.

Dāniels Auziņš, 9. klases skolnieks

Pēc jauki pavadītā vakara piektdiena sākās ļoti agri, jo bija jāceļas pirms sešiem, lai plkt. 7:00 brauktu ar vilcienu atpakaļ uz Vāciju, uz Brēmeni..Bijā visai noguruši pēc ballītes, turklāt daži, izrādās, nemaz nebija gulējuši, tomēr stacijā bijām laikā.

Līdz Osnabrikai ceļā pagāja apmēram 4 stundas. Tai laikā mēs sarunājāmies, gulējām, bet kādā brīdī pie Vācijas robežas mūs pamodināja 2 policisti, kas gāja cauri vilcienam un atsevišķiem cilvēkiem lūdza uzrādīt pases.

Brēmenē iebraucām vēlāk, nekā bija plānots, jo kādam vīram mūsu vagonā kļuva slikti un vilciens pusstundu stāvēja, tādēļ mēs nokavējām to vilcienu, ar kuru no Osnabrikas vajadzēja braukt uz Brēmeni, un bijām spiesti gandrīz stundu gaidīt nākamo.

Tomēr pēc ierašanās Brēmenē mums palika brīvais laiks, ko izmantojām, lai nedaudz apskatītu pilsētu, paēstu un tad sapulcētos stacijā , lai ar tramvaju brauktu uz lidostu.

Rīgā nolaidāmies plkst. 20:30 un vēl pēc apmēram divām stundām bijām Koknesē.

Diena bija patiešām gara, bet galu galā viss bija labi!

Ari Kardozo Peišoto, 11. klases skolnieks

Šoreiz projekta darbs ritēja ļoti atšķirīgās grupās, un skolēni stāsta par grupās paveikto:

Ralfs Eihentāls: 3D printēšanas darba grupā mūs sadalīja pa pāriem, katrā pārī dalībnieki bija no dažādām valstīm, un sākumā 3D aplikācijā bija jāuzmodelē atslēgu piekariņš, kurā būtu iesaistīti abu valstu simboli, Mēs ar zviedru puisi izveidojām cilindrveida piekariņu ar trim zvaigznēm no Brīvības pieminekļa un Zviedrijas karogu apkārt. Bet pēc tam bija jāsāk printēt, un tas aizņēma daudz laika. Interesanti bija tas, ka grupas darbā palīdzēja divi apmēram divpadsmitgadīgi zēni, kas zināja un saprata visu par 3D printēšanu un mazliet piekoriģēja mūsu modeļus programmā, lai visi piekariņi sanāktu, kā iecerēts.
Dāniels Auziņš: Krāsu pigmentu grupā mūsu mērķis bija no sāļiem un vielām izveidot krāsas un ar tām uzgleznot gleznu.

Mēs sākām izmēģināt, kādas vielas savienojums veido, kāda krāsa rodas. Pēc tam, kad izmēģinājām, sākām jau veidot krāsas. No sākuma sajaucām divas vielas, tad caur filtru tās izlējām, un to, kas palika filtrā, sakarsējām - radās pigments. Pēc tam šo pigmentu sasmalcinājām un tam klāt piejaucām eļļu. Samaisījām, un radās krāsa! Izveidojām zilu, baltu, zaļu un dzeltenu krāsu.

Ar tām uzgleznojām gleznu, kurā attēloti tauriņi, kas lido apkārt lielai mēģenei. Tai apkārt ir mazas mēģenes, kas lej lielajā to valstu nosaukumus, kuras piedalās šajā projektā. Mēģeni kā tēlu izvēlējāmies, jo mūsu darba tēma bija ķīmija un mēs gribējām to iesaistīt parādīt gleznā. Protams, valstu nosaukumus iekļāvām, lai uzsvērtu to, ka projekts ir internacionāls.
Kopumā darbs mani īsti nepiesaistīja, jo neesmu ķīmijas cienītājs, bet mani interesēja pati glezna, tāpēc arī uzņēmos atbildību izdomāt tās saturu. Vienmēr ir labi paplašināt savas zināšanas, tāpēc es neko sliktu nevaru pateikt. Iznākums mani apmierināja.

Elīna Zukule: Molekulārās gastronomijas grupas uzdevums bija nedēļas laikā izdomāt un līdz prezentācijas dienai jau izmēģināt pagatavot kādu ēdienu, kas , piemēram, izskatās pēc saldā, bet ir pamatēdiens. Mēs sadalījāmies trīs grupiņās, tātad viena grupa veidoja starteri jeb uzkodu, otra grupa pamatēdienu, bet trešā grupa - desertu. Šķiet, ka mūsu darba vadītāja doma, dalot mūs mazajās grupās, bija parādīt ēdienu dažādās garšu variācijās, taču diemžēl visas grupas izveidoja saldu ēdienu, bet pēc izskata sāļu.

Ņemot vērā, ka molekulārā gastronomija ir cieši saistīta ar zinātni – fiziku, ķīmiju, bioloģiju -, es arī gaidīju šādu saistību, bet nekā tāda tomēr nebija, jo mūsu grupas vadītājs vairāk akcentēja to, ka tam jāizskatās pēc viena, bet jāgaršo kā citam ēdienam, un tas bija arī viss. Līdz ar to man nebija pārāk interesanti, jo tā bija vienkārši gatavošana, bet domāju, ka tie, kas ikdienā ar gatavošanu ir uz „Jūs”, izbaudīja darbu šajā grupā, jo varēja eksperimentēt ar gatavošanu kā tādu. Mūsu grupas vadītājs bija ķīmijas skolotājs, tāpēc arī gribējās vairāk eksperimentus ar ēdienu, nevis vienkārši izdomāt, kā cepumu uztaisīt mazliet citādākā formā, lai tas izskatītos, piemēram, pēc maizes.

Domāju, ka kopumā bija labi, bet diezgan daudz līdz galam neapdomātu lietu, par daudz brīva laika un par maz zinātnes iesaistīšanas gatavošanas procesā.

Otto Asmuss: Biomimikrijas grupas uzdevums bija izdomāt kādu lietu, kas sastopama dabā, un ieviest to mūsu dzīvē, lai atvieglotu ikdienu. Tā nu mēs nonācām pie riepām, kuras tiek izveidotas ar polārlāču ķepu tekstūru, jo tā mazāk slīdēšot (vismaz teorija tā vēsta).

Grupā radās vēl 2 idejas - lotosa efekta logi, lai tie nesmērētos, un hameleonu šampūns, ar kura palīdzību var viegli un ātri mainīt matu krāsu, - un tāpēc mūsu grupa sadalījās 3 mazākās apakšgrupās, lai visas 3 idejas var plašāk izpētīt. Mums, protams, nebija jāizstrādā gatavs beigu produkts, jo tas aizņemtu pārāk ilgu laiku un mums trūktu resursu, bet bija jāizveido prezentācijas ar teorētiskiem pamatojumiem, kā mūsu idejas realizētos un kāpēc to īstenojums ir vajadzīgs. Kad idejas bija iegūtas, trešdienā un ceturtdienā strādājām pie skicēm un teorijām, lai izskaidrotu mūsu produktu.

Mairis Bērzkalns un Ari Kardozo Peišoto: Mēs strādājām fizikas/mākslas grupā, kuras uzdevums bija izveidot Aleksandra Kaldera tipa skulptūru. (Tas ir unikāls stils, ko izgudrojis Aleksandrs Kalders, apkopojot fizikas likumus ar mākslu: tās var būt skulptūras, kuras ir pakārtas pie griestiem un no viena šī punkta uz dažādām pusēm aiziet zari, kuri ir nolīdzsvaroti tā, lai balansētu perfektā līmenī, kā arī mobilie objekti, kuri ir novietoti uz zemes, tiem parasti ir interesantas formas un izliekumi un tie vairāk ir mērķēti uz perspektīvu.) Mums skulptūra bija jāizveido tā, lai viss būtu līdzsvarā un nobalansēts. Līdz trešdienai bijām jau izlēmuši modeļa dizainu, tā nokrāsu, kā arī, kādus materiālus izmantosim mūsu skulptūrai.

Mēs tai jau bijām izgatavojuši visas detaļas, kuras nepieciešamas modeļa izveidošanai, katra figūra, kura tika izgatavota balansa veidošanai, tika nosvērta un sadalīta pāros ar cita izmēra figūrām. Figūras svērām, jo katra bija cita lieluma, un tas arī nozīmē, ka svars tām būs dažāds, tāpēc tika izveidotas daudzas figūras un tad atlasītas tās, kurām svars bija līdzīgs ar citu figūru, lai tās varētu izbalansēt, novietojot uz stieples malām.
Trīs stundu laikā visas detaļas tika savienotas un nostiprinātas uz plāksnes. Kad tas bija paveikts, mēs šo skulptūru nokrāsojām dažādās krāsās un atstājām nožūt, lai varētu to parādīt prezentācijā pēdējā dienā.

Atis Āre: Ešera grupa - Ešers bijis izcils mākslinieks un matemātiķis, kas 20.gs. izcēlies ar saviem fenomenālajiem zīmējumiem. Viņa zīmējumi slaveni ar to, ka, izmantojot vienu patentu (mazu zīmējumu, piemēram, ķirzaku), viņš saliek kopā vairākus tādus, neatstājot tukšu vietu, un cits ar citu tie savienojas kopā, veidojot rakstu. Tad nu mūsu grupai bija jāveic kas līdzīgs. Kopā grupā bijām 8 skolēni un trīs skolotāji. Pirmajā dienā paraugus un padomus, kā veidot darbu, mums rādīja Heuzenas ģināzijas matemātikas skolotājs, kas piedalījies arī dažādos projektos ārpus Nīderlandes.

Protams, pirmā diena bija visgrūtākā, jo nācās meklēt idejas savam patentam, kas nepavisam nenāca viegli. Lielo grupu sadalīja mazākās grupās pa 2-3 cilvēkiem, lai nebūtu lielas drūzmēšanās pie darba veidošanas. Es biju grupā ar vācu zēnu, un ar skolotājas Gitas Tenisas palīdzīgo roku izveidojām patentu ar zivi, kas savienota kopā ar putnu. Katrai grupiņai tika dots liels zīmēšanas rāmis, aptuveni 1,5m/1m, kas bija jāaizpilda ar patentu. Lielā laukuma aizpildīšana nebija tik grūta, taču aptuveni pusotra diena tika aizvadīta, krāsojot to, un tas nebija viegli, jo nedrīkstēja kļūdīties, lai nenojauktu rakstu.
Labi, ka bijām arī Ešera muzejā Hāgā, kur izstādīti viņa darbi, kas savā veidā iedvesmoja, jo attēlus internetā skatīties nav tas pats, kas redzēt īstus mākslas darbus. Pēdējā dienā kopā ar pārējām grupām prezentējām savu paveikto.

Tagad ir laiks apkopot iespaidus un dalīties tajos, taču vienlaikus visiem projekta dalībniekiem jau jādomā par nākamo tikšanos, jo tā maija vidū būs Koknesē. Būs interesanta un spraiga nedēļa!

Skolēnu sacīto apkopoja projekta koordinatore Līvija Reinberga

 

postheadericon ERASMUS+ projekts Koknesē

Spēja būt atvērtam pret apkārtējo pasauli un spēja sekmīgi sadarboties ar visdažādāko tautību pārstāvjiem ir viena no mūsdienu sabiedrībā nepieciešamajām pamatprasmēm.  Tas ir arī viens no starptautiskajos projektos iesaistīto skolēnu lielākajiem izaicinājumiem un ieguvumiem vienlaicīgi. I. Gaiša Kokneses vidusskola kopš 2003.gada sistemātiski piedalās starptautisko skolu sadarbības programmu COMENIUS un ERASMUS+ projektos, iegūstot Eiropas Savienības  grantu projektu norisei. Par to paldies projektu autorēm un koordinatorēm  skolotājām I. Kalniņai un L. Reinbergai. Šajā laika posmā153 mūsu skolas skolēni delegāciju sastāvā ir piedalījušies projekta aktivitātēs dažādās valstīs. Katra šāda iespēja ir bagātinājusi audzēkņus ar jaunu, unikālu pieredzi, dzīvojot viesģimenē, kopīgi mācoties, strādājot, radoši eksperimentējot un iepazīstot citu valstu vienaudžus. Piecas reizes Koknesē ir uzņemti viesi no projektu dalībvalstīm. Un atkal laikā no 7. līdz 13. maijam mūsu skolā noritēs kārtējais projekta darbs, kurā piedalīsies 39 vidusskolēni un 10 skolotāji no Vācijas, Nīderlandes, Itālijas, Spānijas un Somijas. Šoreiz ciemiņi kopā ar mūsu skolas  audzēkņiem iepazīs latviešu tautā kopto un tautas radošo spēku apliecinošo vēŗtību – Dziesmu un deju svētku tradīciju. !2.maijā Koknese piedzīvos gan svētku gājienu, gan koncertu, gan amatnieku tirdziņu un, protams, latvisko viesmīlību visa nedēļas garumā. Tāpēc jau iepriekš vislielākais paldies tām viesģimenēm, kas ar negaidīti lielu atsaucību izteikušas vēlēšanos uzņemties rūpes un gādību par viesskolēniem.

(seko ģimeņu saraksts, kas tiks nosūtīts kopā ar logo, emblēmu un foto!!!)

Lai mums visiem kopā ir skaista nedēļa maijā!

M.Reinbergs, I. Gaiša vidusskolas direktors

 

postheadericon Vēl viens turpinājums mākslu virknei

Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā tuvojas noslēgumam starptautiskais ERASMUS+ projekts “TEACH” jeb “Eiropas mākslu virkne”. Janvāra beigās bija piektā reize, kad mūsu skolēni devās uz kādu no projekta dalībskolām, un šoreiz tā bija Kopernika ģimnāzija Lēningenā, kas atrodas Vācijā, diezgan netālu no Brēmenes. Kā parasti, tā arī šajā nedēļā projektā veicamie uzdevumi bija saistīti ar kādu mākslas jomu, bet vācieši iespēju izpausties mākslā bija saistījuši ar skaudru mūsdienu aktualitāti – bēgļiem Eiropā. Skolēni uzklausīja reālus bēgļu stāstus, dalījās pārdomās par to, kas notiks nākotnē, un, strādājot starptautiskās grupās, veidoja gleznojumus uz stikla sienas par māju un rītdienas tēmu.

Grupu veikumi bija ļoti atšķirīgi satura, noskaņas un izmantoto līdzekļu ziņā, taču visus vienoja doma par to, ka rītdienai jābūt labākai.

 

postheadericon Mākslu virkne ved uz Itāliju

 

postheadericon Mākslu virkne ved uz Itāliju

Laikā no 4. līdz 12. novembrim 8 Kokneses vidusskolas audzēkņi kopā ar 2 skolotājām, projekta koordinatorēm, bija Itālijā, lai piedalītos ERASMUS+ projekta „TEACH” („Eiropas mākslu virkne”) sanāksmē.

Ceļojums bija ar piedzīvojumiem, jo, kad plkst. 4:00 bija jābrauc, izrādījās, ka viens no braucējiem nav dzirdējis modinātāju. Labi, ka izdevās viņu uzmodināt un ka soma bija laikus sakravāta! Pēc tam, tuvojoties Rīgai, ļoti strauji sāka snigt. Tāpēc jāsaka paldies pagasta mikroautobusa šoferim Edvīnam Krišānam, ka laikā nokļuvām lidostā. Lidot gan tik drīz netikām, jo vajadzēja sagaidīt, kamēr no lidmašīnas spārniem ar karsta ūdens strūklu atkausē apledojumu.

Atpakaļ vajadzēja lidot caur Berlīni, jo tā bija daudz lētāk. Taču audzēkņi bija priecīgi par visu pieredzēto un piedzīvoto, kā arī gandarīti par paveikto.

Tālāk skolēnu stāstījums par redzēto, piedzīvoto, paveikto.

Roma

Apmaiņas programmā ERASMUS + jau esmu otro gadu, pirms tam biju braucienā uz Amsterdamu, bet, uzzinot par braucienu uz slaveno, mītiem apvīto un vēstures bagāto pilsētu Romu Itālijā, biju patiesi laimīgs par šādu iespēju.

Lielā sniega un putināšanas dēļ ar 40 minūšu nokavēšanos izlidojām no Rīgas un lidojām kādas 3 nepilnas stundas.

Biju patīkami pārsteigts, kad iznākot no Romas lidostas, varēja droši vilkt jaku nost, jo spīdēja spoža saule un bija apmēram plus 20grādu, kas likās gandrīz vai karsti salīdzinājumā ar neseno izjusto Latvijas laiku.

Itālijā biju pirmo reizi, un jau pirmajā brīdī man tā no sirds iepatikās ar savu silto laiku, augstajiem kalniem un seno vēsturi, kas atradās turpat blakus.

Braucot no lidostas uz Romu, mani jau bija pārņēmis pozitīvs pārsteigums par skatiem, kādus pirms tam nevarēju pat iztēloties. Tik daudz akmens ēku ar skaistām arkām, lieliem balstiem un izgreznotām sienām, kuras celtas vairāk nekā pirms 2000 gadu!

Iebraukuši Romā, mēs devāmies uz viesnīcu, un tad sekoja gandrīz divu dienu gara, bet tik un tā pārāk īsa ekskursija pa pilsētu, jo tiešām - lai izpētītu visu smalki un uzzinātu par katru vietu Romā, ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks, bet man prieks par to pašu pavadīto laiku, par katru mirkli, ko varējām veltīt pilsētas apskatei.

Viena no pirmajām vietām, ko apskatījām, bija Vatikāns, kas pārsteidza ar savu milzīgumu, plašumu un greznību, kas pat nav vārdiem aprakstāma, jo pārņēma sajūta, ka esi citā pasaulē. Uzkāpjot augšā Vatikāna Sv Pētera Bazilikas tornī, varēja pārredzēt visu Romu, kas likās prātam neaptverami skaists skats.

Tālāk devāmies apskatīt ievērojamākās strūklakas un citas ēkas, kā Panteonu un slaveno Trevi strūklaku, kurā pār plecu metām arī monētas uz atkalatgriešanos.

Pēc garas dienas Romā uz vakarpusi mēs devāmies uz slaveno Trasteveres kvartālu, kur picērijā ”Popi Popi” no bagātīgās ēdienkartes izvēlējāmies 6 dažādas garšīgas itāļu picas, nobaudījām tās un tad, jau piekusuši, gājām tālāk uz viesnīcu, lai otrā rītā turpinātu ekskursiju un apskatītu slaveno Romas Kolizeju.

No rīta pēc īsas brokastu pauzītes turpinājām apskatīt Romu, un siltais laiks mūs atkal lutināja. Jāpiezīmē, ka, ejot pa Romas ielām, varēja redzēt visdažnedažādākos suvenīru veikalus un ielu tirgotājus, kas visu ko pārdod Pa ceļam es ieraudzīju arī suvenīru veikalu, kur atradu šo to, ko atvest uz Latviju.

Pēc pusdienlaika mēs arī bijām klāt vietā, ko es visvairāk apbrīnoju ne tikai tās izmēra dēļ, bet arī visas sarežģītās tehnikas un celtniecības metožu, kā arī vēsturiski pasaulslavenās vietas dēļ. Un tas bija nekas cits kā Romas Kolizejs, kas, no ārpuses ieraugot vien, liek to apbrīnot un liek domāt, kā kaut ko tādu vispār bija iespējams uzcelt pirms 2000 gadiem. Bija lieliski uzzināt par to vēsturiskas lietas, ko iepriekš vēl nezināju piemēram, kā to, ka iekšā zem arēnas ir bijis zoodārzs un ka bija pat tādas tehnoloģijas, ka Kolizejā varēja sapildīt ūdeni un rīkot kuģu kaujas, uz kurām nāca skatītāji un maksāja, nemaz nerunājot par visiem zināmajām gladiatoru cīņām.

Apbrīnojuši Romu un tās skaistumu, vēlāk mēs gājām pēc mantām, lai varētu doties satikt savus viesuzņēmējus. Bet Roma un Itālija man pēc šīs pieredzes vienmēr paliks sirdī kā vieta, kurā es vēl noteikti vēlos atgriezties!

Jānis Ķīlis, 12. klases skolnieks

Alatri

Piektajā novembrī mēs ieradāmies brīnišķīgā vietā ar nosaukumu – Alatri. Tā ir neliela, taču neizsakāmi skaista pilsētiņa Itālijas centrālajā daļā.

Kad no 15 km attālās dzelzceļa stacijas devāmies uz šo vietu, ārā jau bija satumsis un neko nevarēja skaidri saskatīt, taču, braucot savas viesuzņēmējas Frančeskas mašīnā, es tālumā ievēroju lielu izgaismotu augstieni. Es pajautāju Frančeskai, kas tas ir, un viņa atbildēja: “Ou, that is Alatri”. Tad es sapratu, ka šī vieta būs lieliska!

Nākamajā dienā, svētdienā, devāmies ekskursijā uz Pompeju un Neapoli, taču jau pirmdien mums tika dota iespēja tuvāk iepazīt arī pilsētiņu, kurā apmetāmies! Vietējie itāļu jaunieši bija sagatavojuši īsu pārstāstu par, viņuprāt, ievērojamākajiem Alatri apskates objektiem un vietām. Kad visi bijām sadalījušies pa savām “nedēļas darba grupām”, mēs varējām doties pastaigā!

Ekskursija bija izdevusies! Izpētījām šaurās ieliņas, augstos kalnus, klusos Alatri nostūrus un Itālijai tik ļoti raksturīgos vīteņaugus, kuri stiepās teju vai pār visu ēkas sienu. Skaisti! Mēs ne tikai baudījām vienreizīgus skatus un ainavas, bet arī iepazinām Alatri un Itālijas kultūru, kas, manuprāt, ir viens no lielākajiem ieguvumiem šajā projektā.

Alatri ļoti atšķīrās no Romas, tā bija mierīgāka un, manuprāt, pievilcīgāka skaisto kalnu dēļ. Bet varbūt to pievilcīgāku padarīja cilvēki blakus.

Alatri iedzīvotāji, bija ļoti atvērti un komunikabli, īpaši jaunieši. Arī viesuzņēmēju ģimenes bija ļoti draudzīgas un jaukas, kam noteikti var piekrist visi projekta dalībnieki!

Agita Blaua, 12. klases skolniece

 

Pompeja

Klāt pirmā projekta diena, kad mēs, visi projektā iesaistītie, dodamies apmēram 2 stundu ilgajā braucienā uz Pompeju, pazudušo pilsētu, kas 79. gada 24. augustā tika pazudināta vairāk nekā uz 1500 gadiem, bet atklāta no jauna 1599. gadā. Mazliet vēlāk plašākus atklājumus sāka veikt Sicīlijas karalis Kārlis Burbons un viņa inženieris Alkuberre. Šī pilsēta vulkāna izvirduma laikā bija apbērta ar neiedomājamu daudzumu pelnu un lavas, kas nāca no 8 kilometru attālumā esošā Vezuva. Tā izdalītie tvaiki un pelni nogalināja apmēram 2000 cilvēku. Slānis, ko arheologiem nācās noņemt, bija vidēji 6 metrus biezs, tieši tādēļ pilsētā viss bija saglabājies ļoti labi.

Šādus un vēl citus interesantus faktus par Pompeju mums stāstīja gids, kas mūsu grupai vadīja 2 stundu ilgu ekskursiju pa šo pilsētu, un stāstījums man lika aizdomāties, kā tas bija - tajā laikā dzīvot. Ir grūti aptvert Pompejas iespaidīgo senumu. Ir grūti aprakstīt sajūtas, ko izraisa atrašanās šajā pilsētā, par kuru mēs lasām vēstures grāmatās.

Kopumā projekta nedēļa man raisa neaizmirstamas sajūtas un iespaidus par dzīvi un cilvēkiem Itālijā. Būtu gatavs tur atgriezties!

Tomass Miglāns, 11. klases skolnieks

Neapole un Sperlonga

Projekta nedēļā bija vairāki izbraucieni, viens no tiem - uz Neapoli, kam veltījām nepilnas divas stundas atceļā no Pompejas.

Neapole apbūra ar savu skaisto arhitektūru un skaistajiem dabas skatiem. Neapolē ir saglabājušās daudzas iespaidīgas celtnes jau no pilsētas pirmsākumiem.

Neapolē mums bija brīvais laiks, katrs to varēja pavadīt pēc saviem ieskatiem. Brīvo laiku mēs pavadījām, staigājot gar jūras krastu un aplūkojot celtnes.

Sajūsmināja skati no jūras krasta, kur tālumā varēja vērot vulkānu Vezuvu. Vulkāns pārsteidza ar savu lielumu.

Jūrā ūdens bija ļoti silts, tikai žēl, ka nevienam nebija līdzi peldkostīma, jo lielie viļņi nebūtu šķērslis latviešiem.

Mēs devāmies arī uz Sperlongu, kas ir piekrastes pilsēta un atrodas starp Romu un Neapoli.

No itāļu skolēniem bijām dzirdējuši, ka piejūras pilsētiņa ir ļoti pazīstama ar savu skaisto pludmali, un viņiem bija taisnība: kad nonācām līdz pludmalei, skats bija apbrīnojams! Ūdens bija tik dzidrs, gaiši zils! Likās, ka esam paradīzē! Apkārt vieni kalni, palmas un pilns ar jaukām, interesantām viesnīcām.

Sperlongā mēs arī nobaudījām itāļu garšīgo saldējumu.

Tur varēja izvēlēties ļoti dažādus saldējumus, saskaitīju vairāk nekā 30 šķirnes.

Šis bija lielisks brauciens, pilns ar dažādām emocijām!

Līga Ancāne, 12. klases skolniece

Berlīne

Pienāca projekta pēdējā diena, un no saulainās, siltās Itālijas bija jāatvadās. Mūsu ceļš tālāk veda uz Vāciju. Lidojām uz Berlīni. Berlīne mūs sagaidīja ar pārsteidzošu aukstumu, salīdzinot ar Romu, kur bija +18°C. Visu pēcpusdienu veltījām Berlīnes apskatei. Mums, dažiem no grupas, bija palaimējies mēneša laikā Berlīnē pabūt otro reizi.

Apskatījām vienu no pazīstamākajiem Berlīnes un visas Vācijas simboliem – Brandenburgas vārtus. Izgaismoti tie izskatās fantastiski. Netālu no vārtiem atrodas Reihstāga ēka; arī to apskatījām, šoreiz gan tikai no ārpuses, jo bija jau vakars.

Devāmies arī uz Potsdamas laukumu, kas ir Berlīnes modernākā pilsētas daļa un kur ir daudz kafejnīcu, restorānu, veikalu un ļoti interesanta arhitektūra. Taču diemžēl policija laukumu bija norobežojusi drošības apsvērumu dēļ, kā policists pastāstīja: kafejnīcā tika atrasta atstāta mugursoma un bija jāpārbauda, vai tā nav sprādzienbīstama. Tā kā policists apgalvoja, ka laukums varētu būt slēgts varbūt pat 2 stundas, gājām prom.

Vēl viens apskates objekts bija Aleksandra laukums – Berlīnes centrālais laukums, kur daudz ļaužu un notiek dažādi pasākumi. Tur paēdām, apskatījām veikalus un, protams, iepirkāmies – cepures un šalles, jo no vasaras bijām nonākuši realitātē – ziemā.

Diena noslēdzās viesnīcā. Bijām noguruši un nosaluši, centāmies atpūsties, lai sestdienas rītā lidotu uz mājām.

Šīs projekta dienas, ko pavadījām Itālijā, bija iespaidiem bagātas. Redzējām, iepazinām senās Romas kultūras bagātības, sadraudzējāmies ar citu zemju jauniešiem. Noteikti pēc kāda laika vēlētos tur atgriezties.

Beāte Beatrise Brūvere, 10. klases skolniece

Dzīvošana viesģimenēs

Projekta nedēļas laikā vienmēr visi dalībnieki no 6 valstīm dzīvo viesģimenēs.

Tas ir lielisks veids, kā iepazīt cilvēkus, iegūt draugus un uzzināt jaunas lietas par kultūru un ikdienas dzīvi citās valstīs.

Varu droši apgalvot, ka mums visiem ļoti patika dzīve viesģimenēs, jo mūsu uzņēmēji bija ļoti draudzīgi un atsaucīgi. Es pati dzīvoju ģimenē, kurā aug divi bērni – Rikardo un Ilenia. Pārliecinājos, ka brāļu un māsu attiecības daudz neatšķiras no latviešu ģimenēs esošām. Vecāki uzņēmās rūpes par mani – vienmēr pārliecinājās, lai esmu paēdusi un jūtos labi; zināju, ka, ja man ir kādas problēmas, pavisam noteikti varu griezties pie viņiem pēc palīdzības.

Dita Šteinfelde, 12. klases skolniece

Rudens motīvi audeklos

Uzdotais darbs jeb galvenais šī projekta uzdevums bija vienreizējs! Tā laikā varēja vieglāk iepazīties un sadarboties ar skolēniem no citu valstu skolām (Nīderlandes, Somijas, Vācijas, Spānijas, Itālijas), jo darbs notika internacionālās komandās.

Visi skolēni tika sadalīti grupās, kurās bija pa vienam skolēnam no katras valsts, tikai mājinieku bija vairāk. Tāds komandas sastāvs padarīja visu norisi īpaši interesantu, kā arī šāda internacionāla darbošanās bija ļoti noderīga angļu valodas pilnveidošanai, jo sarunas notika angļu valodā. Aizraujoši arī bija kaut ko tādu sākt veidot un īstenot kopā ar tikko iepazītiem citu valstu skolēniem.

Sākumā, protams, 10 – 11 nepazīstamiem cilvēkiem nebija vienkārši saprasties, sadarboties, vienoties un darbu iesākt. Tomēr gala rezultātā visas grupas nonāca pie izcilām rudenīgām idejām. Katras grupas ideja tika pārnesta uz lielā auduma (4m x 1.5m). Pēc skiču pārnešanas uz auduma sākās interesantākā daļa - krāsošana ar akrila krāsām.

Grupā katram dalībniekam tika iedalīta vieta, kuru īstenot mākslas jomā. Protams, apmainoties ar dialogiem un idejām, samainījās arī vietām. Lai darbs tiktu izpildīts pēc iespējas labāk, tas bija jāveic kopīgi!

Kad darbi ar tik dažādajām rudens tēmām (helovīni, rudens ainavas, fantāzijas tēli u.c.) bija pabeigti, tos vajadzēja izžāvēt. Tikai pēc tam tos varēja izkarināt pie skolas fasādes sienas 2.-5. stāva augstumā.

Šo improvizēto izstādes atklāšanu gaidīja daudzi; viss laukums bija pilns ar cilvēkiem. Protams, pārsvarā bija skolēni, bet netrūka arī cienījama vecuma vīru, kuri varbūt savā jaunībā vēl bija piedzīvojuši ieražu svētkos dekorēt namu ārsienas ar liela izmēra audekliem. Nu ar savu projekta darbu mēs šo tradīciju aktualizējām. Katra darba parādīšanās tika sagaidīta ar aplausiem un ovācijām. Visi dalībnieki bija priecīgi par paveikto, sadarbošanos un iepazīšanos.

Renārs Lutinskis, 12. klases skolnieks

Kā mēs gleznojām

Projekta sanāksmē, protams, galvenais nav atpūta, bet gan darbs, kas nedēļas laikā jāpaveic.

Kā jau ierasts, arī šoreiz visi skolēni tika sadalīti grupās, un katrā grupā bija pa 1 cilvēkam no Latvijas, Vācijas, Holandes, Spānijas un Somijas un 5 vai 6 itāļi.

Šoreiz no Eiropas mākslu virknes itāļi bija izvēlējušies tēmu „Rudens motīvi mākslā”. Katrai skolai bija dots mājasdarbs - parādīt savas zemes rudeni, rudens motīvus pašu veidotās fotogrāfijās vai zīmējumos.

(Tieši tāpēc mēs skolā bijām izsludinājuši zīmējumu konkursu un pat veidojām lielus kolektīvus gleznojumus ar rudens motīviem. Jāteic, ka skolas konkursā neatkarīga žūrija par labākajiem atzina projekta dalībnieku darbus, jo varbūt viņi, zinot, par gaidāmo sanāksmi un tajā paredzēto darbu, pret mājas uzdevumu un reizē arī pret konkursu izturējās atbildīgāk.)

Kad noskatījāmies visu projekta dalībskolu prezentācijas par rudens tēmu, bijām pat pārsteigti par ideju košumu un daudzveidību.

Pēc tam grupās bija jāizvēlas viens vai vairāki foto vai zīmējums par pamatu visas nedēļas darbam. Tad veidojām skices. Mums bija jāglezno uz audekliem, kas izmēros bija 4m X 1,5m, un tas bija visnotaļ grūti, jo varēja viegli sasmērēties vai arī kaut ko izbojāt!

Nedēļas beigās mūsu darbus izkarināja pie skolas ārsienas. Manuprāt, ideja bija laba, bet ne līdz galam pārdomāta un atrisināta, jo, tā kā pie auklas bija piestiprināta tikai gleznojuma augšējā mala, jau 5 minūšu laikā vējš visu centās izbojāt, jo audekli sapinās vai sitās logu rūtīs. Cerams, ka turpmākajās dienās vējš pierima un audekli varēja priecēt gan skolēnus un skolotājus, gan citus pilsētas iedzīvotājus.

Darbs grupā man patika, jo bija iespēja komunicēt ar cilvēkiem no dažādām valstīm, līdz ar to nācās visu laiku runāt angliski, kas ir ļoti noderīgi. Taču nepatika tas, ka bija daudzi, kas vienkārši neko negribēja darīt, tikai staigāja apkārt bez jebkādas pienākuma sajūtas (tas visvairāk attiecas uz pašiem mājiniekiem). Katrā grupā bija 1 vai 2 cilvēki, kas izdarīja aptuveni 60% no darba. Bet kopumā tas bija paciešami, tas bija tikai sīkums, jo šis brauciens bija lielisks!

Kristīne Paegle, 11. klases skolniece

Ko projekta dalībnieki iesaka citiem skolēniem?

Tā kā mūsu kārta uzņemt projekta dalībniekus, 48 citvalstu skolēnus, Koknesē vairs nav aiz kalniem, tad vēlos teikt, ka droši iesaku iesaistīties viesu uzņemšanā gan tiem, kas vēl iet skolā, gan tiem, kas jau sen to pabeiguši. Kāpēc? Jo tas ir lielisks piedzīvojums gan tam, kuru jūs uzņemat, gan jums pašiem. Varu apgalvot, ka garlaicīgi jums nebūs, pat tad, ja nezināt svešvalodu. Esmu pabijis jau divos projekta braucienos un esmu ievērojis, ka cilvēki projektā ir sirsnīgi, atvērti un vēlas izzināt visu jauno.

Tomass Miglāns, 11. klases skolnieks

Projektā es ieteiktu piedalīties visiem, valoda tiešām nav šķērslis, tas tikai palīdzēs valodas izaugsmei. Vienmēr var atrast veidu, kā sazināties.

Un nevajag arī baidīties uzņemt kādu projekta dalībnieku savās mājās, jo, kopīgi pavadot rītus un vakarus nedēļas garumā, var iepazīt citu valstu kultūru un tradīcijas.

Protams, tā ir arī iespēja uzlabot angļu valodas zināšanas un labi pavadīt laiku, kā arī iegūt jaunus draugus un mazliet iemācīties arī citas valodas!

Gaidīsim jaunus projekta dalībniekus!

Līga Ancāne, 12. klases skolniece

Man un citiem, protams, arī bija liela laime un sajūsma par piedalīšanos ERASMUS+ projektā! Tas ir tāds piedzīvojums, ko vajadzētu katram izdzīvot. Iespēja iepazīt citu tautu cilvēkus, dalīties sarunās, smieklos, piedzīvojumos, veikt dažādus uzdevumus. Bija ļoti patīkami, pateicos draugiem, kas man ieteica piedalīties, un paldies visiem, kas atbalstīja, palīdzēja!

Renārs Lutinskis, 12. klases skolnieks

 

Erasmus+ projekta braucienā piedalījos pirmo reizi. Sākotnēji uz to visu skatījos skeptiski, taču pēc tam biju un esmu patīkami pārsteigta par to, cik daudz šis projekts spēj sniegt, tādēļ gribu pateikties par doto iespēju!

Agita Blaua, 12. klases skolniece

ERASMUS+ projekts mums, tā dalībniekiem, sniedz lielus emocionālus piedzīvojumus.

Projekts ļauj mums iedzīvoties svešās ģimenēs, redzēt citu zemju kultūru, sadzīvi, salīdzināt atšķirības un atrast kopīgo ar Latviju. Projekts ļauj izdarīt secinājumus par izglītības sistēmām, par vienaudžu attieksmi pret dzīvi un liek saprast, ka svešvalodas ir jāapgūst pēc iespējas labāk.

Mēs esam sapratuši, ka sadraudzēties ar citu valstu jauniešiem ir vienkārši, ja nebaidies sazināties, un draudzību varam turpināt, uzturot kontaktus ikdienā.

Kā ikkatrs, kurš ir bijis saistīts ar ERASMUS+, tā arī es droši varu apgalvot, ka ir gan vērts piedalīties projektā, gan uzņemt viesus, jo tā iegūsti jaunas iespējas un jaunus draugus.

Beāte Beatrise Brūvere, 10. klases skolniece

Projekta laikā esmu piedalījusies arī sanāksmēs Nīderlandē un Spānijā, līdz ar to dzīvoju arī citās viesģimenēs. Uzskatu, ka visās valstīs cilvēki ir atvērti un nepastāv valodas barjera. Tāpēc, kad Latvijā būs projekta sapulce, nevajag baidīties uzņemt kādu ciemiņu no ārvalstīm, tas nekas, ja nav zināma angļu valoda. No pieredzes saku, ka var sazināties tāpat! Uzņemot viesi, būs iespēja iemācīties angļu valodas pamatus vai arī to praktizēt, protams, arī iespēja uzzināt daudz ko jaunu gan par citām kultūrām, gan par cilvēkiem. Galvenais – nebaidīties!

Dita Šteinfelde, 12. klases skolniece

 

 

 

postheadericon Mākslu virkne Somijā

Kad pavasaris vēl īsti nebija sācies, 8 Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas skolēni kopā ar projekta koordinatorēm Ingunu Kalniņu un Līviju Reinbergu posās ceļā uz ERASMUS+ projekta „Teach” jeb „Eiropas mākslu virkne” tikšanos Somijā Helsinku piepilsētā Vantā Vaskivuori skolā.

Braucienam gatavojāmies laikus: meklējām un spriedām, ko vajadzētu apskatīt Tallinā un Helsinkos, kā arī, pateicoties Otto, visiem bija iespēja apgūt pamatfrāzes somu valodā. Protams, veidojām arī tradicionālo prezentāciju, kurā jāiepazīstina ar sevi, ar skolu un Latviju.

Kad uzzinājām, ka šoreiz mākslas tematu virknei pievienosies ielu māksla, nolēmām to izpētīt sīkāk. Katrs potenciālais brauciena dalībnieks sagatavoja pamatīgu lekciju par street art jeb ielu mākslu. Uzzinājām daudz jauna un pat pārsteidzoša. Pēc tam skolēni vadīja nodarbības par ielu mākslu pamatskolas skolēniem un izveidoja izstādi ar pamatskolas audzēkņu skicēm grafiti tehnikā. Projekta dalībnieki apzināja gan labos, gan neizdevušos ielu mākslas darbus Koknesē un uzņēma par tiem videofilmu.

Tā, cītīgi darbojoties, pienāca maija sākums, un bija laiks doties ilgā ceļā, izmantojot autobusu un prāmi. Somija mūs sagaidīja ar siltumu – gan dabā, gan cilvēciskajā saskarsmē. Projekta vizītes dalībnieki stāsta par pieredzēto un projektā iegūto.

Mūsu ceļš līdz Somijai bija garš. Tas sākās piektdienas rītā ar braucienu uz Rīgu. Tad ar autobusu Rīga-Tallina devāmies uz Tallinu. Autobusā pavadījām nedaudz vairāk par 4 stundām. Autobusā bija iespējams skatīties filmas, klausīties mūziku, izklaidēties, spēlējot spēles, vai vienkārši atpūsties. Pēc garā brauciena nonācām Tallinas autoostā, un, tā kā prāmis bija tikai no rīta, devāmies uzmeklēt mūsu viesnīcu. Tad sekoja Tallinas vecpilsētas apskate. Apskatījām Tallinas panorāmu, rātslaukumu un rātsnamu, Tallinas Doma baznīcu, aizsargmūri un guvām priekšstatu par dzīvi Tallinā.

Man Tallinā vislabāk patika iespaidīgais mūris, kuru varējām apskatīt ļoti tuvu. Nākamais rīts sākās ar gājienu uz ostu, no kuras ar prāmi devāmies uz Helsinkiem. Dažiem no mums šis bija pirmais brauciens ar prāmi. 2 stundu laikā, ko pavadījām jūrā, varējām izstaigāt visu prāmi, apmeklēt dažādus veikalus un baudīt jūras gaisu. No ostas atkal sekoja gājiens līdz Helsinku dzelzceļa stacijai. Tad ieturējām maltīti un apskatījām Helsinkus.

Devāmies uz Veco tirgus laukumu un apskatījām Villes strūklaku un Esplanādi. Paviesojāmies slavenākajā laukumā Helsinkos: Senāta laukumā. Šis Senāta laukums tiešām ir brīnišķīgs, tas no Helsinkiem man paliks prātā visspilgtāk.

Kad atgriezāmies stacijā, ar vilcienu devāmies tālāk uz Vantā. Tad mūsu ceļš veda uz skolu, un tur jau varējām sastapt mūsu uzņēmējģimenes.

Elīza Matušonoka, 7. klases skolniece

Viss projekta darbs norisinājās Vantā, kas ir Helsinku piepilsēta. Vaskivuori skola ir ar mākslas novirzienu. Skolā mācās aptuveni 1000 skolēnu vecumā no 16 līdz 20 gadiem. Skola ir ļoti plaša, moderna, mūsdienīga, tās sienas rotā dažādi skolēnu gleznojumi. Skolā ir milzīga skatuve, uz kuras norisinās grupu koncerti, kora uzstāšanās un dažādi uzvedumi. Skolā ir 7 dažādas mūzikas grupas, kuras sniedza koncertu arī projekta Erasmus+ dalībniekiem. Ir arī sava radio studija, kura ir aprīkota ar modernām tehnoloģijām, un šajā studijā dažādās radio programmās piedalās skolēni. Somijā šīs radiopārraides atskaņo 102,0 viļņos, bet interesenti no citām valstīm tās var klausīties internetā. Vēl jāatzīmē, ka šīs skolas skolēni var izvēlēties sev tīkamākos mācību priekšmetus un ka viena mācību stunda ilgst 75 minūtes. Piedaloties Erasmus+ projektā, katras valsts pārstāvji sagatavo dažādus darbus - prezentācijas, video materiālus, mājasdarbu, un viens no tiem ir valsts nacionālā prezentācija. Ik reizi, dodoties uz citu valsti, Latvijas pārstāvji sagatavo atšķirīgus, interesantus priekšnesumus. Priekšnesumi ir bijuši dažādi - ir gan dziedāts, gan dejots, gan stāstīti stāsti. Taču šoreiz, dodoties uz Somiju, divi dalībnieki - Ralfs un Otto - bija iemācījušies anekdoti somu valodā. Somi bija pārsteigti par puišu somu valodas prasmēm! Vēl latvieši bija sagatavojuši video, kurā parādīja savus hobijus un stāstīja, kādēļ vēlas nokļūt Somijā, un uzstāšanās beigās nodejoja somu deju „Letkiss”, kas 60.- 70. gados bija populāra visā Eiropā. Citiem projekta dalībniekiem ļoti patika šī prezentācija. Arī pārējo skolu pārstāvji bija izveidojuši jaukas prezentācijas.

Līga Ancāne, 11. klases skolniece

Viesojoties vienu nedēļu Somijā, pamanīju dažas atšķirības cilvēku dzīvē, kas pie mums nav tik zināmas un ierastas.

Pavadot šo nedēļu ļoti jaukā viesģimenē, ieguvu iespēju nobaudīt dažus somu iecienītākos un ierastākos ēdienus un saldumus. Pats izplatītākais no saldumiem bija lakrica. Tā tika piedāvāta visdažādākajos veidos: šokolādēs, saldējumos, konfektēs, ledenēs un pat tējās un cepumos. Lakrica ir gaumes lieta - viens ir stāvā sajūsmā par to, kamēr otrs jau pa gabalu vaibstās.

Vieni no populārākajiem konditorejas izstrādājumiem bija „karjalanpiirakat” - pīrādziņi ar rīsiem. Īpatnēji pēc garšas, bet man pat ļoti patika. „Pulla”, saldās rauga mīklas bulciņas ar vaniļu un kanēli, gatavojām arī skolā. Tās man likās ļoti līdzīgas kanēļmaizītēm, ko var nopirkt tepat Latvijā, tomēr garšas ziņā patika vairāk.

Somijā cilvēkiem ļoti patīk pirtis, tāpēc gandrīz ikvienam mājās atrodas sauna. Pati gan neizmēģināju, taču dzirdēju ļoti labas atsauksmes par tām gan no pašiem somiem, gan no cittautu cilvēkiem.

Vēl viena raksturīga iezīme somu cilvēkiem ir to atturīgais komunikācijas stils. Tie sarunājas nosvērtāk un atturīgāk nekā latvieši, bet tajā pašā laikā ir ļoti jauki un laipni cilvēki.

Gandrīz katrā mājā var sastapt kādu četrkājaino mīluli vai pat vairākus, lielus un mazus ar sarežģītiem un interesantiem vārdiem.

Un pēdējais, kas mani pārsteidza, bija saulainais un siltais laiks, kas mūs lutināja visu nedēļu, jo, ņemot vērā šīs valsts ierastos laikapstākļus, biju gatava patiešām vējainam, lietainam un vēsam laikam, nevis tik siltam un skaistam pavasarim.

Dana Grunda, 9.klases skolniece

Viens no diviem lielajiem darbiem, kas šīs nedēļas laikā bija jāpaveic projekta dalībniekiem, bija sienas krāsošana. Siena atradās turpat netālu no skolas. Tā veidoja pamatskolas sporta laukuma nožogojumu aptuveni 250 metrus garumā un bija jau sagatavota krāsošanai – nokrāsota skaistā dzeltenā tonī, lai mēs varētu veidot melnbaltus zīmējumus.

Sākumā šķita, ka nav iespējams divu dienu laikā kaut ko tik lielu nokrāsot, bet, kad visi projekta dalībnieki sāka darbu, šķita, ka siena ir īsāka, nekā tā bija patiesībā.

Vantā pilsētā ir ļoti attīstīta ielu māksla, un pirms veicamā darba visiem dalībniekiem bija tūre ar gidu un darba vadītāju, lai vērotu piemērus, kā grafiti stilā krāsotas sienas. Vantā ir ļoti īpaša, jo ir vienīgā Somijā, kas ir tik ļoti „izkrāsota’’ un kurā ir tik ļoti attīstīta ielu māksla, ko var vērot gan uz ielām, gan skolās, gan dzelzceļa stacijā, gan veikalos.

Vēl pirms sienas krāsošanas visiem projekta dalībniekiem bija jānoklausās lekcija ar interesantu vizuālo materiālu par to, kā pareizi veidot zīmējumus uz sienas. Pēc lekcijas katram dalībniekam bija jārada sava skice objektam, ko vēlētos krāsot uz sienas, un visai komandai kopā jāveido arī grupu darba skice. Kad skices bija gatavas, apģērbāmies drēbēs, kuras nebūtu žēl sabojāt ar krāsu, un devāmies pie sienas, kur mūs sagaidīja darba vadītājs ar otām un krāsu spainīšiem.

Pirmajā dienā četru stundu laikā uz sienas ar baltu krāsu jāizveido veicamā darba kontūras. Tad nu jautrā noskaņā visi ķērāmies pie darba ar uzmundrinošu mūziku fonā. Viss bija jādara ļoti precīzi, bet, ja kļūdies, kļūda jālabo.

Otrajā dienā uz baltās kontūras ar melnu krāsu jāzīmē viss, kas bija paredzēts pašu izveidotajās skicēs. Darbs kopumā bija ļoti interesants, jo lielākā daļa projekta dalībnieku nebija ar otām zīmējuši uz sienām un ieguva jaunu pieredzi. Komandas darbs veicās ļoti raiti un tika pabeigts ātri, jo pie darba „roku pielika’’ katrs grupas dalībnieks. Piemēram, viena starptautiskā komanda zīmēja fantastisku dzīvnieku, kas bija radīts, apvienojot labāko no visu grupas dalībnieku skicēm, un katrs izvēlējās, vai gleznos dzīvnieka galvu, asti vai spārnus. Savukārt individuālais darbs bija paša izvēle, un varēja zīmēt jebko, tādā tehnikā, kā autors bija paredzējis. Es izdomāju, ka vēlos atstāt uz sienas kaut ko latvisku. Tad nu uzzīmēju dzīvnieciņu, kurš sasveicinās ar garāmgājējiem, sakot ‘’Labrīt!’’

Bija prieks par paveikto, jo visi zināja, ka šos zīmējumus vēl ilgi varēs redzēt daudzie garāmgājēji, varbūt pat nākamajās paaudzēs. Prieks par paveikto bija vērojams visu acīs, un darbi tiešām bija izdevušies.

Atis Āre, 9.klases skolnieks

Kopā ar sienas apgleznošanu mums bija vēl viens uzdevums Somijā – uzstāties skolas radio stacijā. Mums bija jāsadalās grupās, katrā pa 3 cilvēkiem: viens Somijas pārstāvis un divi viesi no dažādām valstīm. Es biju kopā ar vienu meiteni no Spānijas.

Mūsu uzdevums bija vienkārši pasniegts – dotas 15 minūtes radio ēterā, un tas, ko mēs šajās 15 minūtēs darām, ir mūsu pašu izvēle, taču mūzika drīkstēja skanēt ne vairāk kā 5 minūtes. Katrai grupai bija oriģinālas idejas - vai tā bija spēles izspēlēšana savā starpā, vai visdažādāko tēmu pārrunāšana. Mūsu grupa izvēlējās sākumā iepazīstināt ar sevi radio klausītājus un tad runāt par pašu ERASMUS+ projektu, tā norisi Somijā, Nīderlandē un Spānijā, kā arī par projekta nākotni, izsakot vēlmes, kur katrs vēlētos vēl projekta ietvaros nokļūt.

Mūsu grupai doto 15 minūšu beigās mēs atskaņojām arī vienu dziesmu, kas, manuprāt, perfekti atbilda grupas kompozīcijai, jo izvēlējāmies Katalonijas neatkarības himnu, kurā tiek izmantota, manuprāt, visiem latviešiem zināmā Mārtiņa Brauna komponētā „Saule, Pērkons, Daugava” melodija.

Visu grupu uzstāšanās tika ierakstīta, un ierakstus somu skolotāji apsolījās aizsūtīt katrai valstij, kad varēs; tā kā pat tie, kas nedzirdēja to visu tiešraidē (bija iespējams klausīties tiešraidi internetā, ko arī daudzi Latvijā darīja), varēs noklausīties mūsu 15 slavas minūtes.

Man personīgi šis uzdevums ļoti patika. Kaut arī no sākuma jutos krietni uztraucies, bet, ieejot radio studijā un sākoties tiešraidei, ātri iejutos un varēju brīvi runāt. Izejot no studijas, redzami trīcēju, tomēr gribējās iet atpakaļ un turpināt runāt.

Otto Asmuss, 10.klases skolnieks

Diena iesākās brīnišķīgi, kā visas projekta nedēļas dienas – neraksturīgi Somijai, siltas un saulainas.

No rīta devāmies uz skolas radio, kur uzstājāmies ēterā, tas bija aizraujoši!

Taču mans stāsts ir par dienas otro daļu, kas sākās turpat skolai blakus esošajā sporta hallē, kurā bija paredzēts florbola turnīrs. Paēduši pusdienas, visi projektā iesaistītie devās uz sporta halli. Tālāk mēs tikām sadalīti divās grupās, katrā grupā pa 3 valstīm. Mums bija jāspēlē ar Vāciju, Itāliju un finālā ar Spāniju.

Atmosfēra visu spēļu laikā bija pacilājoša un tajā pašā laikā satraucoša. Spēlē pret Spāniju mums tiešām bija jāpacenšas, jo spāņi izrādīja lielu vēlmi cīnīties par uzvaru līdz pēdējai sekundei. Mēs netaisījāmies atslābt, spēlējām ar pilnu atdevi. Mums līdzi juta lielākā daļa citu valstu draugu. Mēs uzvarējām! Spēļu rezultāti – 4:2 pret Itāliju, 9:1 pret Vāciju, 4:3 finālā pret Spāniju.

Balvā ieguvām karaļa cienīgus kroņus, žēl tikai, ka papīra, un saldumus. Pārējiem projekta dalībniekiem likās, ka mēs florbolā trenējamies regulāri, kaut arī tā nemaz nav.

Manuprāt, mēs visi šo nedēļu izbaudījām, kā nākas, liels paldies mūsu komandai un arī Erasmus+ projekta draugiem!

Tomass Miglāns, 10. klases skolnieks

Piektajā projekta dienā mēs devāmies uz ezeru Kūsijervi (Kuusijärvi jeb latviski - Egļezers). Vieta, kur atradās ezers, bija ļoti skaista. Tā bija meža vidū, apmēram divdesmit septiņu kilometru attālumā no Helsinkiem. Ezers ir neliels, un tam apkārt var apiet pa īpaši izveidotu taku.

Cepām desas, atklājām peldēšanas sezonu un izbaudījām saunu. Šajā atpūtas kompleksā bija gan elektriskās saunas, gan tvaika saunas. Man personīgi nepatika elektriskā sauna, jo atšķirībā no tvaika saunas elektriskajā saunā nebija tās pašas izjūtas, nebija tik liels karstums, kā gribētos, un arī gaiss bija pavisam citādāks nekā tvaika pirtī. Tvaika sauna bija ļoti patīkama, un ezera ūdens bija diezgan auksts (tas taču bija maija sākums!)

Bija arī iespēja spēlēt futbolu, kā arī mētāt lidojošo šķīvīti. Tā atpūšoties un baudot saunu un ezeru, laiks paskrēja nemanot. Bija žēl, ka jāatgriežas viesmājās, bet prieks, ka bijām gan izkustējušies, gan vēl vairāk sadraudzējušies.

Ja ir iespēja, es stipri ieteiktu ikvienam skolēnam pieteikties ERASMUS+ projektam, jo tā ir brīnišķīga izdevība iepazīt citas kultūras, jaunus cilvēkus un vienkārši lieliski pavadīt laiku!

Ralfs Eihentāls, 10.klases skolnieks

Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskola piedalās Eiropas Savienības atbalstītas skolu sadraudzības programmā ERASMUS+. Šīs skolu sadraudzības projekta nosaukums ir „Teach”, kam arī ir savs skaidrojums: „The European Art Chain” jeb „Eiropas mākslas virkne”. Projektā piedalās Eiropas Savienības valstu skolas, kuras ir no Latvijas, Somijas, Nīderlandes, Vācijas, Spānijas un Itālijas. 3 reizes gadā 8 skolēni (vecumā no 14 gadiem) no katras valsts tiekas kādā no šīm 6 skolām.

Saziņa šajā projektā, protams, notiek angļu valodā. Vieni to pieprot labāk, citi sliktāk, bet tas nerada problēmas, ja vien ir vēlme runāt. Ir pat bijuši gadījumi, kad skolēns gandrīz nemaz neprot angļu valodu, bet, kad ir jādara kāds darbs, tad paveic ļoti labi.

Spēja sazināties palīdz arī orientēties svešās vietās. Ja nezina, kā nonākt vajadzīgajā vietā, tad vienmēr var pajautāt ceļu kādam garāmgājējam. Bet ja nu garāmgājēju nav? Šajos gadījumos jāizmanto kartes un orientēšanās. Kartes arī mēdz sagādāt problēmas, bet man šķiet, ka kartes lasīt nav nemaz tik sarežģīti, kā arī, ja kaut vienu reizi esi gājis pa kādu ielu, ir iespējams atcerēties, kur tas ir.

Reizēm arī, lai kaut kur nonāktu, vajag uzdrīkstēties. Uzdrīkstēties darīt. Pirms piedalīšanās projektā es domāju, ka es neko nespēšu izdarīt labi. Taču man izdevās viss krietni labāk, nekā biju domājusi. Ir jāuzdrīkstas pārvarēt savu uztraukumu, uzstājoties publiski, uzrunājot kādu... Somijas projekta tikšanās laikā viens no darba uzdevumiem bija uzstāšanās radio. Šī aktivitāte savā ziņā mainīja mazu daļu no domām par uzdrīkstēšanos, jo pārraidē nevarēja zināt, vai kāds mani klausās vai ne. Tātad nezinu, vai bija vērts uztraukties. Es apzinos, ka ne visi jutās tāpat kā es. Kādam varbūt uztraukums bija lielāks, citam mazāks, bet to var pārvarēt, ir tikai jāuzdrīkstas ticēt sev, ka viss sanāks.

Projekta vizīšu laikā mēs, protams, nedzīvojam skolā. Mēs dzīvojam ģimenēs, kuras ar prieku mūs uzņem pie sevis. Attiecīgajā ģimenē ir jābūt konkrētās valsts skolas skolēnam vai pasniedzējam, kas uzņem ārzemju skolēnu pie sevis un vajadzības gadījumā nogādā skolēnu uz vietu, kur tam jānonāk. Sākumā pirms tikšanās viesuzņēmējs sazinās ar uzņemamo skolēnu, lai nerastos pārpratumi, piemēram, ar ēšanas paradumiem. Savā ziņā pirms nokļūšanas pie viesģimenes rodas kāds priekšstats par to, kā gan viss varētu būt, bet to nevar izjust, tikai domājot par viesģimeni. Visas domas mainās, kad viņus satiek. Cik man zināms, tad nav bijuši gadījumi, kad kādam būtu nepatikusi sava uzņēmējģimene. Šīs vienas nedēļas laikā var ļoti pieķerties cilvēkiem, kurus iepriekš neesi saticis.

Dzīvojot viesģimenē, ir jārēķinās ar to, ka vecāki varētu nemācēt angļu valodu. Ir gadījumi, kad skolēnam ir jādzīvo tālu no skolas un ir grūti nokļūt uz vakara pasākumiem. Projekta vizītes laikā ir jāsamierinās ar to, ka skan daudzas valodas vienuviet, kā arī jāsadzīvo ar to, ka grupu darbos mēdz neuzklausīt cits cita viedokli. Bet tas nav nekas tāds, kas projektā būtu nepārvarams.

Jebkurā gadījumā, labākais šajā projektā ir tas ko mēs iegūstam. Pirmkārt, tie ir jauni draugi. Tos mēs iegūstam, dzīvojot ģimenēs, kā arī strādājot grupās kopā ar citiem ārzemju skolēniem. Šīs nedēļas laikā mēs arī iegūstam jaunu pieredzi, kuru mēs, iespējams, nevaram iegūt, atrodoties tepat mājās. Mainās valodas izpratne, to pielietojot un dzirdot, kā to lieto apkārtējie.

Laiks, ko mēs pavadām kādā no valstīm, nav palaists pa vējam. Mēs iepazīstam pilsētu, lai zinātu, kur iet, kad atkal atgriezīsimies citreiz, kopā ar ģimeni vai draugiem. Mēs iemācāmies saprasties ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, strādājot grupu darbos. Mēs gūstam prieku, kad tos paveicam. Smejamies, kad esam iejutušies savā jaunajā kompānijā un runājam par jebko, kas ienāk prātā.

Es, protams, nevaru spriest par projektu visu dalībnieku vārdā, bet šis laiks, ko es pavadu, piedaloties projektā, – tas ir brīnišķīgs. Jaunie draugi, kultūras saskarsme... Var jau būt, ka viss izklausās pārāk labi, bet tas tik tiešām tā ir, un es nenožēloju, ka pieteicos piedalīties šajā projektā.

Māra Jēkabsone, 11. klases skolniece

 
Vairāk rakstu...