Kad pavasaris vēl īsti nebija sācies, 8 Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas skolēni kopā ar projekta koordinatorēm Ingunu Kalniņu un Līviju Reinbergu posās ceļā uz ERASMUS+ projekta „Teach” jeb „Eiropas mākslu virkne” tikšanos Somijā Helsinku piepilsētā Vantā Vaskivuori skolā.

Braucienam gatavojāmies laikus: meklējām un spriedām, ko vajadzētu apskatīt Tallinā un Helsinkos, kā arī, pateicoties Otto, visiem bija iespēja apgūt pamatfrāzes somu valodā. Protams, veidojām arī tradicionālo prezentāciju, kurā jāiepazīstina ar sevi, ar skolu un Latviju.

Kad uzzinājām, ka šoreiz mākslas tematu virknei pievienosies ielu māksla, nolēmām to izpētīt sīkāk. Katrs potenciālais brauciena dalībnieks sagatavoja pamatīgu lekciju par street art jeb ielu mākslu. Uzzinājām daudz jauna un pat pārsteidzoša. Pēc tam skolēni vadīja nodarbības par ielu mākslu pamatskolas skolēniem un izveidoja izstādi ar pamatskolas audzēkņu skicēm grafiti tehnikā. Projekta dalībnieki apzināja gan labos, gan neizdevušos ielu mākslas darbus Koknesē un uzņēma par tiem videofilmu.

Tā, cītīgi darbojoties, pienāca maija sākums, un bija laiks doties ilgā ceļā, izmantojot autobusu un prāmi. Somija mūs sagaidīja ar siltumu – gan dabā, gan cilvēciskajā saskarsmē. Projekta vizītes dalībnieki stāsta par pieredzēto un projektā iegūto.

Mūsu ceļš līdz Somijai bija garš. Tas sākās piektdienas rītā ar braucienu uz Rīgu. Tad ar autobusu Rīga-Tallina devāmies uz Tallinu. Autobusā pavadījām nedaudz vairāk par 4 stundām. Autobusā bija iespējams skatīties filmas, klausīties mūziku, izklaidēties, spēlējot spēles, vai vienkārši atpūsties. Pēc garā brauciena nonācām Tallinas autoostā, un, tā kā prāmis bija tikai no rīta, devāmies uzmeklēt mūsu viesnīcu. Tad sekoja Tallinas vecpilsētas apskate. Apskatījām Tallinas panorāmu, rātslaukumu un rātsnamu, Tallinas Doma baznīcu, aizsargmūri un guvām priekšstatu par dzīvi Tallinā.

Man Tallinā vislabāk patika iespaidīgais mūris, kuru varējām apskatīt ļoti tuvu. Nākamais rīts sākās ar gājienu uz ostu, no kuras ar prāmi devāmies uz Helsinkiem. Dažiem no mums šis bija pirmais brauciens ar prāmi. 2 stundu laikā, ko pavadījām jūrā, varējām izstaigāt visu prāmi, apmeklēt dažādus veikalus un baudīt jūras gaisu. No ostas atkal sekoja gājiens līdz Helsinku dzelzceļa stacijai. Tad ieturējām maltīti un apskatījām Helsinkus.

Devāmies uz Veco tirgus laukumu un apskatījām Villes strūklaku un Esplanādi. Paviesojāmies slavenākajā laukumā Helsinkos: Senāta laukumā. Šis Senāta laukums tiešām ir brīnišķīgs, tas no Helsinkiem man paliks prātā visspilgtāk.

Kad atgriezāmies stacijā, ar vilcienu devāmies tālāk uz Vantā. Tad mūsu ceļš veda uz skolu, un tur jau varējām sastapt mūsu uzņēmējģimenes.

Elīza Matušonoka, 7. klases skolniece

Viss projekta darbs norisinājās Vantā, kas ir Helsinku piepilsēta. Vaskivuori skola ir ar mākslas novirzienu. Skolā mācās aptuveni 1000 skolēnu vecumā no 16 līdz 20 gadiem. Skola ir ļoti plaša, moderna, mūsdienīga, tās sienas rotā dažādi skolēnu gleznojumi. Skolā ir milzīga skatuve, uz kuras norisinās grupu koncerti, kora uzstāšanās un dažādi uzvedumi. Skolā ir 7 dažādas mūzikas grupas, kuras sniedza koncertu arī projekta Erasmus+ dalībniekiem. Ir arī sava radio studija, kura ir aprīkota ar modernām tehnoloģijām, un šajā studijā dažādās radio programmās piedalās skolēni. Somijā šīs radiopārraides atskaņo 102,0 viļņos, bet interesenti no citām valstīm tās var klausīties internetā. Vēl jāatzīmē, ka šīs skolas skolēni var izvēlēties sev tīkamākos mācību priekšmetus un ka viena mācību stunda ilgst 75 minūtes. Piedaloties Erasmus+ projektā, katras valsts pārstāvji sagatavo dažādus darbus - prezentācijas, video materiālus, mājasdarbu, un viens no tiem ir valsts nacionālā prezentācija. Ik reizi, dodoties uz citu valsti, Latvijas pārstāvji sagatavo atšķirīgus, interesantus priekšnesumus. Priekšnesumi ir bijuši dažādi - ir gan dziedāts, gan dejots, gan stāstīti stāsti. Taču šoreiz, dodoties uz Somiju, divi dalībnieki - Ralfs un Otto - bija iemācījušies anekdoti somu valodā. Somi bija pārsteigti par puišu somu valodas prasmēm! Vēl latvieši bija sagatavojuši video, kurā parādīja savus hobijus un stāstīja, kādēļ vēlas nokļūt Somijā, un uzstāšanās beigās nodejoja somu deju „Letkiss”, kas 60.- 70. gados bija populāra visā Eiropā. Citiem projekta dalībniekiem ļoti patika šī prezentācija. Arī pārējo skolu pārstāvji bija izveidojuši jaukas prezentācijas.

Līga Ancāne, 11. klases skolniece

Viesojoties vienu nedēļu Somijā, pamanīju dažas atšķirības cilvēku dzīvē, kas pie mums nav tik zināmas un ierastas.

Pavadot šo nedēļu ļoti jaukā viesģimenē, ieguvu iespēju nobaudīt dažus somu iecienītākos un ierastākos ēdienus un saldumus. Pats izplatītākais no saldumiem bija lakrica. Tā tika piedāvāta visdažādākajos veidos: šokolādēs, saldējumos, konfektēs, ledenēs un pat tējās un cepumos. Lakrica ir gaumes lieta - viens ir stāvā sajūsmā par to, kamēr otrs jau pa gabalu vaibstās.

Vieni no populārākajiem konditorejas izstrādājumiem bija „karjalanpiirakat” - pīrādziņi ar rīsiem. Īpatnēji pēc garšas, bet man pat ļoti patika. „Pulla”, saldās rauga mīklas bulciņas ar vaniļu un kanēli, gatavojām arī skolā. Tās man likās ļoti līdzīgas kanēļmaizītēm, ko var nopirkt tepat Latvijā, tomēr garšas ziņā patika vairāk.

Somijā cilvēkiem ļoti patīk pirtis, tāpēc gandrīz ikvienam mājās atrodas sauna. Pati gan neizmēģināju, taču dzirdēju ļoti labas atsauksmes par tām gan no pašiem somiem, gan no cittautu cilvēkiem.

Vēl viena raksturīga iezīme somu cilvēkiem ir to atturīgais komunikācijas stils. Tie sarunājas nosvērtāk un atturīgāk nekā latvieši, bet tajā pašā laikā ir ļoti jauki un laipni cilvēki.

Gandrīz katrā mājā var sastapt kādu četrkājaino mīluli vai pat vairākus, lielus un mazus ar sarežģītiem un interesantiem vārdiem.

Un pēdējais, kas mani pārsteidza, bija saulainais un siltais laiks, kas mūs lutināja visu nedēļu, jo, ņemot vērā šīs valsts ierastos laikapstākļus, biju gatava patiešām vējainam, lietainam un vēsam laikam, nevis tik siltam un skaistam pavasarim.

Dana Grunda, 9.klases skolniece

Viens no diviem lielajiem darbiem, kas šīs nedēļas laikā bija jāpaveic projekta dalībniekiem, bija sienas krāsošana. Siena atradās turpat netālu no skolas. Tā veidoja pamatskolas sporta laukuma nožogojumu aptuveni 250 metrus garumā un bija jau sagatavota krāsošanai – nokrāsota skaistā dzeltenā tonī, lai mēs varētu veidot melnbaltus zīmējumus.

Sākumā šķita, ka nav iespējams divu dienu laikā kaut ko tik lielu nokrāsot, bet, kad visi projekta dalībnieki sāka darbu, šķita, ka siena ir īsāka, nekā tā bija patiesībā.

Vantā pilsētā ir ļoti attīstīta ielu māksla, un pirms veicamā darba visiem dalībniekiem bija tūre ar gidu un darba vadītāju, lai vērotu piemērus, kā grafiti stilā krāsotas sienas. Vantā ir ļoti īpaša, jo ir vienīgā Somijā, kas ir tik ļoti „izkrāsota’’ un kurā ir tik ļoti attīstīta ielu māksla, ko var vērot gan uz ielām, gan skolās, gan dzelzceļa stacijā, gan veikalos.

Vēl pirms sienas krāsošanas visiem projekta dalībniekiem bija jānoklausās lekcija ar interesantu vizuālo materiālu par to, kā pareizi veidot zīmējumus uz sienas. Pēc lekcijas katram dalībniekam bija jārada sava skice objektam, ko vēlētos krāsot uz sienas, un visai komandai kopā jāveido arī grupu darba skice. Kad skices bija gatavas, apģērbāmies drēbēs, kuras nebūtu žēl sabojāt ar krāsu, un devāmies pie sienas, kur mūs sagaidīja darba vadītājs ar otām un krāsu spainīšiem.

Pirmajā dienā četru stundu laikā uz sienas ar baltu krāsu jāizveido veicamā darba kontūras. Tad nu jautrā noskaņā visi ķērāmies pie darba ar uzmundrinošu mūziku fonā. Viss bija jādara ļoti precīzi, bet, ja kļūdies, kļūda jālabo.

Otrajā dienā uz baltās kontūras ar melnu krāsu jāzīmē viss, kas bija paredzēts pašu izveidotajās skicēs. Darbs kopumā bija ļoti interesants, jo lielākā daļa projekta dalībnieku nebija ar otām zīmējuši uz sienām un ieguva jaunu pieredzi. Komandas darbs veicās ļoti raiti un tika pabeigts ātri, jo pie darba „roku pielika’’ katrs grupas dalībnieks. Piemēram, viena starptautiskā komanda zīmēja fantastisku dzīvnieku, kas bija radīts, apvienojot labāko no visu grupas dalībnieku skicēm, un katrs izvēlējās, vai gleznos dzīvnieka galvu, asti vai spārnus. Savukārt individuālais darbs bija paša izvēle, un varēja zīmēt jebko, tādā tehnikā, kā autors bija paredzējis. Es izdomāju, ka vēlos atstāt uz sienas kaut ko latvisku. Tad nu uzzīmēju dzīvnieciņu, kurš sasveicinās ar garāmgājējiem, sakot ‘’Labrīt!’’

Bija prieks par paveikto, jo visi zināja, ka šos zīmējumus vēl ilgi varēs redzēt daudzie garāmgājēji, varbūt pat nākamajās paaudzēs. Prieks par paveikto bija vērojams visu acīs, un darbi tiešām bija izdevušies.

Atis Āre, 9.klases skolnieks

Kopā ar sienas apgleznošanu mums bija vēl viens uzdevums Somijā – uzstāties skolas radio stacijā. Mums bija jāsadalās grupās, katrā pa 3 cilvēkiem: viens Somijas pārstāvis un divi viesi no dažādām valstīm. Es biju kopā ar vienu meiteni no Spānijas.

Mūsu uzdevums bija vienkārši pasniegts – dotas 15 minūtes radio ēterā, un tas, ko mēs šajās 15 minūtēs darām, ir mūsu pašu izvēle, taču mūzika drīkstēja skanēt ne vairāk kā 5 minūtes. Katrai grupai bija oriģinālas idejas - vai tā bija spēles izspēlēšana savā starpā, vai visdažādāko tēmu pārrunāšana. Mūsu grupa izvēlējās sākumā iepazīstināt ar sevi radio klausītājus un tad runāt par pašu ERASMUS+ projektu, tā norisi Somijā, Nīderlandē un Spānijā, kā arī par projekta nākotni, izsakot vēlmes, kur katrs vēlētos vēl projekta ietvaros nokļūt.

Mūsu grupai doto 15 minūšu beigās mēs atskaņojām arī vienu dziesmu, kas, manuprāt, perfekti atbilda grupas kompozīcijai, jo izvēlējāmies Katalonijas neatkarības himnu, kurā tiek izmantota, manuprāt, visiem latviešiem zināmā Mārtiņa Brauna komponētā „Saule, Pērkons, Daugava” melodija.

Visu grupu uzstāšanās tika ierakstīta, un ierakstus somu skolotāji apsolījās aizsūtīt katrai valstij, kad varēs; tā kā pat tie, kas nedzirdēja to visu tiešraidē (bija iespējams klausīties tiešraidi internetā, ko arī daudzi Latvijā darīja), varēs noklausīties mūsu 15 slavas minūtes.

Man personīgi šis uzdevums ļoti patika. Kaut arī no sākuma jutos krietni uztraucies, bet, ieejot radio studijā un sākoties tiešraidei, ātri iejutos un varēju brīvi runāt. Izejot no studijas, redzami trīcēju, tomēr gribējās iet atpakaļ un turpināt runāt.

Otto Asmuss, 10.klases skolnieks

Diena iesākās brīnišķīgi, kā visas projekta nedēļas dienas – neraksturīgi Somijai, siltas un saulainas.

No rīta devāmies uz skolas radio, kur uzstājāmies ēterā, tas bija aizraujoši!

Taču mans stāsts ir par dienas otro daļu, kas sākās turpat skolai blakus esošajā sporta hallē, kurā bija paredzēts florbola turnīrs. Paēduši pusdienas, visi projektā iesaistītie devās uz sporta halli. Tālāk mēs tikām sadalīti divās grupās, katrā grupā pa 3 valstīm. Mums bija jāspēlē ar Vāciju, Itāliju un finālā ar Spāniju.

Atmosfēra visu spēļu laikā bija pacilājoša un tajā pašā laikā satraucoša. Spēlē pret Spāniju mums tiešām bija jāpacenšas, jo spāņi izrādīja lielu vēlmi cīnīties par uzvaru līdz pēdējai sekundei. Mēs netaisījāmies atslābt, spēlējām ar pilnu atdevi. Mums līdzi juta lielākā daļa citu valstu draugu. Mēs uzvarējām! Spēļu rezultāti – 4:2 pret Itāliju, 9:1 pret Vāciju, 4:3 finālā pret Spāniju.

Balvā ieguvām karaļa cienīgus kroņus, žēl tikai, ka papīra, un saldumus. Pārējiem projekta dalībniekiem likās, ka mēs florbolā trenējamies regulāri, kaut arī tā nemaz nav.

Manuprāt, mēs visi šo nedēļu izbaudījām, kā nākas, liels paldies mūsu komandai un arī Erasmus+ projekta draugiem!

Tomass Miglāns, 10. klases skolnieks

Piektajā projekta dienā mēs devāmies uz ezeru Kūsijervi (Kuusijärvi jeb latviski - Egļezers). Vieta, kur atradās ezers, bija ļoti skaista. Tā bija meža vidū, apmēram divdesmit septiņu kilometru attālumā no Helsinkiem. Ezers ir neliels, un tam apkārt var apiet pa īpaši izveidotu taku.

Cepām desas, atklājām peldēšanas sezonu un izbaudījām saunu. Šajā atpūtas kompleksā bija gan elektriskās saunas, gan tvaika saunas. Man personīgi nepatika elektriskā sauna, jo atšķirībā no tvaika saunas elektriskajā saunā nebija tās pašas izjūtas, nebija tik liels karstums, kā gribētos, un arī gaiss bija pavisam citādāks nekā tvaika pirtī. Tvaika sauna bija ļoti patīkama, un ezera ūdens bija diezgan auksts (tas taču bija maija sākums!)

Bija arī iespēja spēlēt futbolu, kā arī mētāt lidojošo šķīvīti. Tā atpūšoties un baudot saunu un ezeru, laiks paskrēja nemanot. Bija žēl, ka jāatgriežas viesmājās, bet prieks, ka bijām gan izkustējušies, gan vēl vairāk sadraudzējušies.

Ja ir iespēja, es stipri ieteiktu ikvienam skolēnam pieteikties ERASMUS+ projektam, jo tā ir brīnišķīga izdevība iepazīt citas kultūras, jaunus cilvēkus un vienkārši lieliski pavadīt laiku!

Ralfs Eihentāls, 10.klases skolnieks

Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskola piedalās Eiropas Savienības atbalstītas skolu sadraudzības programmā ERASMUS+. Šīs skolu sadraudzības projekta nosaukums ir „Teach”, kam arī ir savs skaidrojums: „The European Art Chain” jeb „Eiropas mākslas virkne”. Projektā piedalās Eiropas Savienības valstu skolas, kuras ir no Latvijas, Somijas, Nīderlandes, Vācijas, Spānijas un Itālijas. 3 reizes gadā 8 skolēni (vecumā no 14 gadiem) no katras valsts tiekas kādā no šīm 6 skolām.

Saziņa šajā projektā, protams, notiek angļu valodā. Vieni to pieprot labāk, citi sliktāk, bet tas nerada problēmas, ja vien ir vēlme runāt. Ir pat bijuši gadījumi, kad skolēns gandrīz nemaz neprot angļu valodu, bet, kad ir jādara kāds darbs, tad paveic ļoti labi.

Spēja sazināties palīdz arī orientēties svešās vietās. Ja nezina, kā nonākt vajadzīgajā vietā, tad vienmēr var pajautāt ceļu kādam garāmgājējam. Bet ja nu garāmgājēju nav? Šajos gadījumos jāizmanto kartes un orientēšanās. Kartes arī mēdz sagādāt problēmas, bet man šķiet, ka kartes lasīt nav nemaz tik sarežģīti, kā arī, ja kaut vienu reizi esi gājis pa kādu ielu, ir iespējams atcerēties, kur tas ir.

Reizēm arī, lai kaut kur nonāktu, vajag uzdrīkstēties. Uzdrīkstēties darīt. Pirms piedalīšanās projektā es domāju, ka es neko nespēšu izdarīt labi. Taču man izdevās viss krietni labāk, nekā biju domājusi. Ir jāuzdrīkstas pārvarēt savu uztraukumu, uzstājoties publiski, uzrunājot kādu... Somijas projekta tikšanās laikā viens no darba uzdevumiem bija uzstāšanās radio. Šī aktivitāte savā ziņā mainīja mazu daļu no domām par uzdrīkstēšanos, jo pārraidē nevarēja zināt, vai kāds mani klausās vai ne. Tātad nezinu, vai bija vērts uztraukties. Es apzinos, ka ne visi jutās tāpat kā es. Kādam varbūt uztraukums bija lielāks, citam mazāks, bet to var pārvarēt, ir tikai jāuzdrīkstas ticēt sev, ka viss sanāks.

Projekta vizīšu laikā mēs, protams, nedzīvojam skolā. Mēs dzīvojam ģimenēs, kuras ar prieku mūs uzņem pie sevis. Attiecīgajā ģimenē ir jābūt konkrētās valsts skolas skolēnam vai pasniedzējam, kas uzņem ārzemju skolēnu pie sevis un vajadzības gadījumā nogādā skolēnu uz vietu, kur tam jānonāk. Sākumā pirms tikšanās viesuzņēmējs sazinās ar uzņemamo skolēnu, lai nerastos pārpratumi, piemēram, ar ēšanas paradumiem. Savā ziņā pirms nokļūšanas pie viesģimenes rodas kāds priekšstats par to, kā gan viss varētu būt, bet to nevar izjust, tikai domājot par viesģimeni. Visas domas mainās, kad viņus satiek. Cik man zināms, tad nav bijuši gadījumi, kad kādam būtu nepatikusi sava uzņēmējģimene. Šīs vienas nedēļas laikā var ļoti pieķerties cilvēkiem, kurus iepriekš neesi saticis.

Dzīvojot viesģimenē, ir jārēķinās ar to, ka vecāki varētu nemācēt angļu valodu. Ir gadījumi, kad skolēnam ir jādzīvo tālu no skolas un ir grūti nokļūt uz vakara pasākumiem. Projekta vizītes laikā ir jāsamierinās ar to, ka skan daudzas valodas vienuviet, kā arī jāsadzīvo ar to, ka grupu darbos mēdz neuzklausīt cits cita viedokli. Bet tas nav nekas tāds, kas projektā būtu nepārvarams.

Jebkurā gadījumā, labākais šajā projektā ir tas ko mēs iegūstam. Pirmkārt, tie ir jauni draugi. Tos mēs iegūstam, dzīvojot ģimenēs, kā arī strādājot grupās kopā ar citiem ārzemju skolēniem. Šīs nedēļas laikā mēs arī iegūstam jaunu pieredzi, kuru mēs, iespējams, nevaram iegūt, atrodoties tepat mājās. Mainās valodas izpratne, to pielietojot un dzirdot, kā to lieto apkārtējie.

Laiks, ko mēs pavadām kādā no valstīm, nav palaists pa vējam. Mēs iepazīstam pilsētu, lai zinātu, kur iet, kad atkal atgriezīsimies citreiz, kopā ar ģimeni vai draugiem. Mēs iemācāmies saprasties ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, strādājot grupu darbos. Mēs gūstam prieku, kad tos paveicam. Smejamies, kad esam iejutušies savā jaunajā kompānijā un runājam par jebko, kas ienāk prātā.

Es, protams, nevaru spriest par projektu visu dalībnieku vārdā, bet šis laiks, ko es pavadu, piedaloties projektā, – tas ir brīnišķīgs. Jaunie draugi, kultūras saskarsme... Var jau būt, ka viss izklausās pārāk labi, bet tas tik tiešām tā ir, un es nenožēloju, ka pieteicos piedalīties šajā projektā.

Māra Jēkabsone, 11. klases skolniece